Jebkādi darbi, labi vai ļauni, kurus indivīds veicis iepriekšējā ķermenī, atgriežas pie viņa paša. Tā rodas jaunas darbības un jauni nopelni vai parādi, līdz viņš iegūst zināšanas par garīgajām metodēm, kas ved uz atbrīvošanos. Mahabharāta.

Prasti runājot, kas ir cilvēks? Divkājains visēdājs, kas parasti ir ietērpts kādās drānās. Ka viņš ir, smalkāk runājot? Gars, dvēsele, dievišķa būtne. Karlails.

Bhagavad-Gītā ir teikts, ka Visuresošais Kungs netiesā nevienu būtni. Šo gudrību aizklāj neziņas plīvurs, tāpēc mirstīgie slīgst maldos. Un atkal jau Manu Likumos mēs lasām: Tu nevari ievākt, ko neesi sējis. Kā tu koku iestādīsi, tā tas augs. Tāpat cilvēka domas un darbi veido viņa ražu. Vai kā teikts bībelē: Kā cilvēks sēj, tā viņš pļauj. Ja tas ir patiesi, rodas jautājums: Cik lielā mērā mēs esam gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi paši, un cik daudz nodot Dieva rokās? Ja viss ir mūsu pārziņā, mums vērīgi jāseko un jāvada savs liktenis; ja tas ir Dieva ziņā, mums jārod kāds iemesls, lai varētu to pieņemt savā sirdī un uzticīgi paļauties uz to Kungu, ticot, ka viss, kas notiek ir Dievas griba, šajā gadījumā mums jāpieņem pilnīgi viss, kas ar mums notiek. Kā teicis Epiktētus: "Uzdrošinies paskatīties uz Dievu un saki, Vadi mani pēc savas gribas, Es pieņemu visu, kas Tev ir pa prātam. Vadi mani pēc sava prāta. Ietērp mani jebkurās drānās pēc sava prāta. Tikai tava griba nosaka, kur es esmu, vai esmu viens pats vai kopā ar citiem, dzīvoju mierā vai tieku padzīts no šīs zemes, esmu nabadzīgs vai bagāts.Visos šajos nosacījumos es kalpošuu cilvēkiem." Ja mēs spējam sasniegt šādu cēlu prāta nostāju, mūsu dzīve kļūst par veiksmes un debesu svētību krātuvi.
Mēs varam ar prātu izprast šo koncepciju un atkārtot, ka viss notiek pēc Dieva gribas, bet vai mēs to jūtam, kad saskaramies ar vislielākajām grūtībām? Ja mēs sasniedzam šo punktu, nav šaubu, ka mūsu likteni vada tikai Dieva roka. Ja tomēr, mums ir kādas egocentriskas izjūtas vai atšķirtības sajūta no Dievišķā Spēka Avota, mums jāmēģina pieņemt šo slogu modri un apzināti. Ortodoksālā ideja, kas pieņem visu kā Dieva gribu, nav jāaplūko ar nicinājumu, vienkārši tā jāpaplašina. Jā, tā ir patiesība, ka viss, kas notiek ir Dieva griba; un ja tā ir Dieva griba, mums tā jāpieņem ar vēsu prātu. Dabiski rodas jautājums, ka ja viss ir Dieva griba, kas ir visu-žēlsirdīgais, visu-viedais, visu-mīlošais Dievs, kāpēc daži cilvēki piedzīvo ciešanas? Tas neliekas taisnīgi un to nevar nodarīt Taisnīgais Dievs. Bet mēs aizmirstam, ka ja Dievs veido mūsu likteni, viņš to rada no mūsu sniegtā izejmaterāla; un tas arī rada visu plašo dzīvju un likteņu daudzveidību. Tas izskaidro, kāpēc kāds cilvēks ir laimīgs, bet cits nelaimīgs; kāds bagāts, cits nabags; kāds ticīgs un vēl kāds ļoti piezemēts. Tikai materiālā kontekstaāmēs spējam domāt un darīt, apzināties savas izjūtas vai just tās neapzināti. Ja mēs neņemam vērā šo faktu, ir gandrīz neiespējami sniegt kādu mūs apmierinošu dzīves izskaidrojumu. Mēs varam just izmisumu, neuzticību, skepticismu; bet tas neatrisina problēmu un nepadara mūs laimīgus. Mums viss jāaplūko ar mierīgu prātu un atvērtu sirdi; un ja mēs varam to izdarīt, dzīves grāmata mums kļūst saprotamāka. Nav šaubu, ka mums kaut kas jāpasāk ar savu likteni; bet ne jau tikai mēs to veidojam. Ja sākam ar agresīvu ideju, ka varam padarīt savu dzīvi labāku un skaistāku bez jebkādas citu cilvēku vai Dieva palīdzības, mēs klūpam un krītam. Bet ja dodamies uz priekšu ar lūgšanām, degsmi un visu gara uzticību, tad ar Dieva palīdzību uzvaram. Tad mēs patiešām varam pacelt savu galvu, nevis agresīvi, bet apzinoties, ka mūsos dzīvo mūžīgais Dievs un viņa balss ir tā, kas runā caur mums, Viņa prāts darbojas caur mums, viņa spēks pastāvīgi izmanto mūs. Tādējādi visi mūsu mēģinājumi un centieni uzlabot savu likteni ir jāsavieno ar ticību un paļāvīgu uzticību Dievam.
Buda mums saka, ka tas, kas mēs esam ir mūsu domu rezultāts. Ja mēs domājam labas domas, laime un svētība seko mums, tāpat kā ratu ritenis seko zirgam, kas tos velk. Tāpat arī sāpes un ciešanas seko mums, ja mēs domājam vai kaut ko darām ar ļaunu prātu. Tas ir likums. Nav tā, ka kāda acīm neredzama būtne seko tam, ko mēs darām vai domājam, tā ir mūsu sirdsapziņa, kas padara mūs laimīgus vai nelaimīgus, dod mums mieru vai atņem to. Vēdu filozofija neliek mums slīgt bezpalīdzībā un izmisumā bez izredzēm uz kādu izeju, tā piedāvā mums šo cerību, pat ja mēs esam dzimuši ar acīmredzami nelaimīgu likteni, tas nav kas tāds, ko nevar pārvarēt. To, kas ir izdarīts, var labot. Tas, ko mēs darām caur savam domām un darbiem var tikt labots caur citām domām un darbiem. Tā vietā, lai gaustos un skumtu par savām kļūdām, mums jāiemācās stāvēt pari tām un būt drosmīgiem. Nav liela nelaime, ja ciešanas mūs piemeklē. Patiesa nelaime, ja tās mūs nospiež pie zemes. Kad tās sagrauj mūsu ticību un drosmi, tad tā ir milzīgs lāsts; visos citos gadījumos, tā attīra mūs.
Ne jau vienmēr mums jāmeklē ērtības. To darot mēs nekad nekļūsim par tādiem cilvēkiem, kādi vēlamies būt un neizveidosim savu raksturu. No zelta nevar neko izveidot, ja tas nav apstrādāts ar uguni. Tāpat ir ar mūsu dzīvi. Tā jāšķīsta ugunī neskaitāmas reizes, un tā daļa, kas nesadeg ugunī, ir mūsu patiesā daļa. Patiesību nekad nevar sadedzināt. Kāpēc tad jābaidās? Jūs varat jautāt, vai mēs varam to izdarīt? Mēs varam to izdarīt. Mūsu fiziskā daba ir raižu un baiļu pārņemta un tiktāl, cik mēs identificējam sevi ar dzīvi, kas ir atkarīga no nīcīgām lietam, mēs turpinām baidīties un bažīties, bet tiklīdz mēs sakoncentrējam savu prātu uz kaut ko pastāvīgu, bailes mūs atstāj. Tieši pēc šī pastāvības aspekta mums jāvadās savā dzīvē un neviens cits to neizdarīs mūsu vietā. Baznīcas, Raksti, Tempļi, formalitātes un rituāli var mums palīdzēt, ja mēs atveram savas sirdis un zinam, kā iedvesmoties no tā visa. Ja tomēr mūsu sirdis nav atvērtas, nekas ārējs nespēj palīdzēt atmodināt šo augstāko iekšējo instinktu, kas ir visnepieciešamākā mūsu garīgās dzīves sastāvdaļa. Visām citām lietām ir otrēja nozīme.

Pat bēdās un ciešanās gudrs vīrs saskata debesu smaidu; viņš pieņem tās kā svētību; bet tuvredzīgais un baudkārais domā, ka viņam liegta visa laime un grib aizbēgt no problēmām. Bet tās skrien viņam nopakaļ. Mēs nevaram aizbēgt no kaut kā. Ikreiz, kad ierodas nelaime un mēs mēģinām bēgt, atklājam, ka tā vienmēr seko mums. No tās nevar aizbēgt šajā dzīvē. Bet, ja mēs tomēr stājamies tai pretī; tā pati bēg, īpaši, ja darām to ar izpratni. Mums nepieciešama liela drosme un nesatricināmība, lai stātos pretī dzīves problēmām. Gļēvulība te nepalīdz. Bet patiess spēks nāk pār mums ne jau no muskuļiem, smadzenēm vai kaut kā materiāla, bet no Dieva, brīžos, kad  esam atkarīgi no Dieva un sajūtas, ka Viņš stāv mums klāt. Tas ir visbūtiskākais. Mēs varam saukt šo augstāko spēku par Dievu, Patiesību vai jebkādā citā mums tīkamā vārdā un mums jāsāk ar to pirms jebkuras lietas uzsākšanas.