Vārds Karma cēlies no sanskrita vārda Kri - darīt: jebkura darbība ir Karma, tehniski šis vārds tāpat nozīmē darbību rezultātus. Metafizisku apsvērumu dēļ tas dažreiz nozīmē rezultātus, kuru cēloņi ir mūsu pagātnes darbības.
Cilvēces mērķis ir zināšanas, t.i., tas ir vienīgais ideāls, ko nolikusi mūsu priekšā austrumu filozofija. Nevis bauda, bet gan zināšanas ir cilvēka mērķis. Bauda un laime ātri beidzas. Ir kļūdaini uzskatīt, ka bauda ir mērķis. Visu pasaules nelaimju cēlonis slēpjas faktā, ka cilvēki savā neziņā uzskata baudu par ideālu, pie kura vajag tiekties. Bet pēc kāda laika cilvēks atklāj, ka tas, pie kā viņš iet, ir nevis laime, bet gan zināšanas, un ka gan bauda, gan ciešanas ir vienlīdz diži skolotāji. Cilvēks saprot, ka viņš tikpat daudz mācās no ļaunā, kā no labā. Bauda un ciešanas, izejot cauri viņa dvēselei, atstāj tajā dažādas pēdas, un šo savienoto iespaidu rezultāts veido to, ko sauc par cilvēka "raksturu".
Ja mēs aplūkosim cilvēka raksturu, mēs redzēsim, ka viņš īstenībā ir tikai ieradumu savienojums, viņa prāta virziena kopsumma, un ka bēdas un prieki, rakstura attīstības kontekstā, ir līdzvērtīgi faktori. Ļaunais un labais dažādā mērā veido raksturu, un daudzos gadījumos bēdas ir labāks skolotājs par laimi. Izpētot pasaules dižākos raksturus, jāatzīmē, ka lielākajā vairumā gadījumu bēdas mācīja vairāk nekā prieks, nabadzība mācīja labāk nekā bagātība, un sitieni lika daudz spēcīgāk liesmot iekšējai ugunij nekā uzslavas.
Šī fakta zināšana, patieso cilvēka mērķu zināšana ir ielikta pašā cilvēka dabā, un pilnīgi nekādas zināšanas nenāk no ārpuses, – tās visas atrodas iekšā. Tā vietā, lai teiktu, ka cilvēks "uzzina" kaut ko, mums, strikti psiholoģiski izsakoties, ir jāsaka, ka viņš "aklāj" to. To, ko cilvēks "pēta", viņš patiesībā "atklāj", noraujot pārsegu no savas dvēseles, kas ir svarīgāko zināšanu krātuve.
Mēs sakām, ka Ņūtons ir atklājis gravitācijas likumu. Vai tad šis likums kaut kur sēdēja, gaidot Ņūtonu? Šī likuma zināšana slēpās paša Ņūtona prātā; pienāca īstais laiks un viņš atrada to. Visas zināšanas, kuras jebkad iemantojusi pasaule, nākušas no prāta; bezgalīgā Visuma bibliotēka atrodas mūsu pašu prātā. Ārpasaule dod tikai grūdienu, kas liek jums pētīt pašu prātu; jūsu izpētes priekšmets vienmēr būs jūsu personīgais prāts. Ābola kritiens deva Ņūtona domai grūdienu, un viņš sāka pētīt personīgo prātu. Viņš pārbūvēja visus iepriekšējos domu posmus savā prātā un atklāja to starpā jaunu posmu, kuru mēs saucam par gravitācijas likumu. Šis likums nebija ietverts nedz ābolā, nedz kaut kur zemes centrā.
Un tā, jebkuras zināšanas, gan laicīgās, gan garīgās atrodas cilvēka prātā. Daudzos gadījumos tās nav atklātas un paliek apslēptas, bet, kad pārsegs lēnām noslīd, mēs sakām, ka "mēs mācāmies", un zināšanu apguves panākumi mērāmi šī atklāsmes procesa ātrumā. Cilvēks, no kura tiek ņemts nost šis pārsegs, ir daudz zinošāks; cilvēks, kas tinies biezās šī pārsega kārtās, ir nezinātājs, cilvēks, no kura šis pārsegs ir pilnībā norauts, - visa zinātājs.
Ir bijuši visziņi un būs vēl; bet nākamajos laika ciklos to,droši vien, būs liels daudzums. Zināšanas ir apslēptas prātā kā uguns kramā; ārējie iespaidi arī ir sitieni, kas izcērt uguni. Tāpat ir ar mūsu jūtām un darbībām, ar mūsu asarām un smaidiem, ar priekiem un bēdām, ar raudām un smiekliem, ar mūsu lāstiem un svētībām, ar uzslavām un nopēlumiem, - ja mēs objektīvi izpētīsim paši sevi, tad izrādīsies, ka tas viss, atbilstošu sitienu ietekmē, tika izcirsts no mums pašiem. Rezultātā arī sanāk tas, kas mēs esam. Visi šie sitieni kopā tiek saukti par Karmu - darbu, darbību. Katrs garīgs un fizisks sitiens, ko saņem dvēsele, un ar kura palīdzību no tās tiek izcirsta uguns un atklāts tās spēks un nozīme, ir Karma šī vārda visplašākajā nozīmē.
Mēs visu laiku radām Karmu. Es runāju ar jums, tā ir Karma; jūs klausāties, tā ir Karma. Mēs elpojam - Karma, pastaigājamies - Karma. Viss, ko mēs darām, garīgi vai fiziski, ir Karma un tā atstāj mūsos savas pēdas. Karmas ietekme uz raksturu ir viens no visspēcīgākajiem un varenākajiem spēkiem, ar kuru cilvēkam nākas saskarties. Cilvēks attēlo, tā teikt, centru, kas piesaista sev visus visuma spēkus; šajā centrā viņš sapludina tos kopā un virza tālāk vienā lielā straumē.
Tāds centrs ir patiesais cilvēks, visvarenais, visu zinošais, un viņš pievelk visu Visumu; labo un ļauno, bēdas un priekus, viss tiecas un līp pie viņa: no tiem viņš veido stipru ieradumu straumi, ko sauc par raksturu, un izmet tos no sevis; jo viņam piemīt spēks gan ievilkt sevī visu, gan izmest.