Jāpiebilst, ka jau 1913. gadā ražošanas apjomu palielināšanas nolūkos "Ford" rūpnīcās ieviesa kapitālistiskās ražošanas izgudrojumu un proletāriešu lielāko biedu?– konveijeru.
Kravas auto, traktori un lidmašīna.
Pie vieglā auto ražošanas augošās pasaules vajadzības un "Ford" neapstājās – jau 1917. gadā tas sāka ražot kravas automašīnas. Arī tās bija uz T modeļa bāzes, bet vēlāk tika pārdēvētas par TT, pēc tam tika izveidots arī AA. Virsbūves arī bija visdažādākās – parastas kravas kastes, kabīnes karavīru pārvadāšanai, lauku ambulances u.c. Tajā pašā gadā tika izveidots arī pirmais "Fordson F" traktors, kuram bija 20 zirgspēku četru cilindru motors ar trīs pārnesumu transmisiju. Jāpiebilst, ka "Ford" traktori kļuva populāri arī Padomju Savienībā. Tur tos ražoja kopš 1924. gada Ļeņingradas fabrikā "Krasnij Putilovec".
1925. gadā, divus gadus pēc tam, kad Edsels Fords investēja uzņēmumā "Stout Metal Airplane Company", tika uzbūvēta pirmā "Ford" trīsmotoru lidmašīna. Līdz 1932. gadam tika saražoti 196 lidaparāti, un ar šo laineri tika veikti pirmie komerciālie reisi pasaulē. Līdz ar to var apgalvot, ka "Ford Motor Company" veidojusi ne tikai globālo automobilizāciju, bet arī aviāciju.
1927. Gadā Henrijs Fords no rūpnīcas svinīgi izbrauca ar 15 000 000 Ford-T , kurš 19 gadu laikā bija piedzīvojis minimālas pārmaiņas, gluži tāpat ,kā Henrija Forda principi. „Bizness tikai naudas dēļ - nožēlojams bizness". H.Fords
Pateicoties veiksmīgajam menedžmentam, Henrijs Fords spēja strādniekiem maksāt 2x lielākas algas nekā citi rūpnieki, tā izveidojās, tā sauktais „zilo apkaklīšu" slānis. Viens no Henrija Forda principiem bija: algām jābūt maksimāli lielām, bet peļņai maksimāli mazai. Forda rūpnīcu strādnieki krāja naudu savam „Fordam", jo Henrijs Fords uzskatīja, ka katram vidusslāņa ASV iedzīvotājam būtu pa kabatai iegādāties auto. Henrijs Fords neradīja auto tirgū piedāvājumu, viņš radīja iespējas šādam piedāvājumam.
Henrija Forda veiksmīgā menedžmenta ideja sevi izsmēla 1927. Gadā, kad Henrijs Fords pārņemts ar savu ideju nespēja izsekot līdzi laikam, kad mainījās menedžmenta principi. Henrijs Fords reiz sacīja: „fizkultūra - pilnīgas blēņas! Veselajiem tā nav nepieciešama, bet slimos tā vienkārši nobeigs". Līdzīgi viņš attiecās pret jauninājumiem menedžmentā. Viņam svarīgs bija tikai produkts. Ja šis produkts ir labs - tas pats nesīs peļņu, ja slikts, tad nekāds menedžments un reklāma viņu neglābs no kraha.
Modernās menedžmenta metodes Fords nicināja. Viņu tracināja mārketinga pētījumi un finansu atskaites, viņš neieredzēja baņķierus un dēvēja tos par dienas zagļiem, spekulantiem un kaitniekiem, viņš atzina darījumus tikai skaidrā naudā. „Labi, ka tauta nesaprot kā strādā mūsu banku sistēma. Pretējā gadījumā jau rīt notiktu revolūcija". H.Fords
Masveida automobiļu ražošanu Fords ieviesa tikai tad, kad pēc viņa domām bija sasniegts ideāls produkts. Veiksmīgi izveidots ražošanas cikls ļauj procesam notikt pašam no sevis un menedžeri tikai uzrauga tā gaitu. Pats Henrijs Fords vienpersoniski pieņēma svarīgus lēmumus, uzraudzīja menedžeru darbu un peļņa nāca pati no sevis. Palielinoties ražošanas apjomiem varēja ierobežot izdevumus un attiecīgi samazināt gala produkta cenu, kas savukārt palielināja pieprasījumu un attiecīgi pieauga ražošanas apjomi. Akcionāriem Fords nemaksāja dividendes, visu peļņu viņš ieguldīja ražošanā. „Darba devējs neizmaksā algu, viņš to tikai izsniedz. Algu maksā pasūtītājs". H. Fords
Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā Forda rūpnīca paguva piegādāt savas preces abiem režīmiem – gan PSRS, gan fašistiskajai Vācijai, par ko amerikāņu koncernu vēl tagad apsūdz kolaboracionismā. 1928. gadā Fords atklāja tolaik ultramoderno Dagenhemas rūpnīcu Lielbritānijā, kur ražoja gan vieglos "Model A", gan kraviniekus "Model AA". Gadu vēlāk "Ford Motor Company" noslēdza līgumu ar PSRS, un rezultātā padomju valsts ieguva jaunu rūpnīcu klajā laukā, masveida autoražošanu un pieeju jaunākajām tehnoloģijām. Henrijs Fords savukārt –¬ noietu savām automašīnām vairākus gadus un 72 miljonus valūtas rubļu. Ņižņijnovgorodā vispirms montēja kravas "Ford AA", bet 1932. gadā konveijeru atstāja pirmais "NAZ AA", ko mazliet vēlāk pārdēvēja par GAZ. Tā pēcteči – "Gazeles" – vēl tagad redzami gan plašās Krievzemes ceļos, gan arī Rīgā. Tiesa, jau 1935. gadā līgums ar "Ford" tika lauzts, un Gorkijas rūpnīcas konstruktoriem nācās mocīties tālāk pašiem, bez amerikāņu atbalsta. Kas no tā iznāca? – ielās var redzēt.
Pēc tam Fords sniedza finansējumu Ādolfa Hitlera vadītajai nacionālsociālistu partijai, bet 1940. gadā, kad Eiropa jau karoja, "Ford" atdeva savai Ķelnes nodaļai slepeno dokumentāciju par dažādiem spēkratu modeļiem. Rezultātā jau nākamajā gadā "Ford" rūpnīcās Vācijā un citur okupētajā Eiropā vācieši būvēja divus trīstonnīgu kravas mašīnu modeļus, džipus, amfībijas, tankus un pat bumbvedējus "Liberator". Vēl vairāk?– E. Fords palīdzēja ieviest konveijera metodiku bumbvedēju ražošanā, kas līdz tam notika katram lidaparātam individuāli. Rezultātā "Ford" tehnika karoja abās frontes pusēs.
Pēc Otrā pasaules kara "Ford" kompānijai iestājās grūts laiks – E. Fords mira ar vēzi, bet tēvs jau bija pārāk vecs, lai vadītu uzņēmumu. Viens no mazdēliem, Henrijs Fords II, bija flotes virsnieks, bet viņam nebija vajadzīgo iemaņu. Tomēr, pieaicinot palīgā apmēram desmit jaunus militāros analītiķus no kara aviācijas un izlūkdienesta, ģimenes uzņēmums atkal stingri nostājās uz kājām. Jau 1948. gadā Ņujorkā tika prezentēti jaunākie modeļi, kuriem bija liela ietekme uz visas nākotnes auto dizainu un industriju. Konstruktori bija izveidojuši priekšējo riteņu neatkarīgo piekari, dizaineri – plūdlīnijas ārējo formu un pat aizmugures vēdlodziņu.
Tieši 50. gados tapa vairāki ļoti nozīmīgi "Ford" modeļi, kas kļuva par autobūves klasiku. Piemēram, 1953. gadā pasaulē nāca slavenais pikaps F–100, kuru pasaulē izlaida gadu desmitiem. Šis auto un tā pēcnācējs F–150 joprojām ieņem vadošās vietas ASV tirgū. 1953. gadā no konveijera nobrauca leģendārais limuzīns "Crown–Victoria", kas arī, ik pēc dažiem gadiem pilnveidots, joprojām ir ražošanā.
Aptuveni tajā pašā laikā tika izlaists "Ford Thunderbird". Liela daļa limuzīnu jau 50. gadu beigās tika aprīkota ar īpašu jumta sistēmu "Skyliner" – tagadējā bezjumta auto "roadster" priekšteci. Tas ļāva lielos, garos piecvietīgos un sešvietīgos tā dēvētos hārdtopa auto pārvērst vaļējos. Stin¬grais jumts bija aprīkots ar elektrohidraulisku piedziņas mehānismu, kas to glīti ielocīja bagāžniekā. Šāda tehnoloģija bija izstrādāta jau trīsdesmitajos gados Francijā, bet masveidā tā parādījās tikai deviņdesmito gadu vidū, kad to lietoja "Mercedes–Benz".
Sešdesmitie gadi nāca ar visiem pazīstamo amerikāņu jauniešu sapni – "Ford Mustang". Tālajā 1961. gadā no konveijera noripoja arī pirmais "Ford Transit" busiņš. Arī šā modeļa auto, protams, pavisam citādi, joprojām tiek ražoti, bet Rīgā brauc kā maršruta taksometri. Līdzīgus, visai auto pasaulei saistošus jaunus modeļus "Ford" ir izlaidis arī nākamajās desmitgadēs un šā gadsimta sākumā.
Rīgā 1936. gadā uz fabrikas "Fēnikss" bāzes izveidoja rūpnīcu "Ford Vairogs". Galvenos inženieru darbus amerikāņu auto pielāgošanā mūsu apstākļiem veica Pauls Barons, kurš bija Dainu tēva Krišjāņa Barona mazdēls. Ražošana sākās 1937. gada septembrī un ilga līdz okupācijas brīdim. Šajos nepilnajos trijos gados "Vairogs" saražoja 300 vieglo automašīnu – modeļus V8, "Junior" un "Taunus", mazliet vairāk nekā 1000 kravas mašīnu "Ford V8" un pat 20 apvidus auto Latvijas armijai.
Vēl daži interesanti fakti par Henriju Fordu:
Pēc konveijera ieviešanas Henrijs Fords savās rūpnīcās ieviesa sešu dienu darba nedēļu, tādejādi viņš kļuva par cilvēku, kurš „izgudroja brīvdienas";
Forda idejas tika kritizētas un dēvētas par bezpersoniskām. Par tām O.Hakslijs sarakstīja romānu „O brīnišķīgā, jaunā pasaule", kurā sabiedrība tika organizēta pēc konveijera principa un kur „Dievs tas kungs" vietā lieto teicienu: „Fords tas kungs", krustus met T burta veidā utt.;
Henrija Forda biogrāfija aprakstīta Entona Sinklera stāstā „Automobiļu karalis";
Henrijs Fords bija dedzīgs reinkarnācijas piekritējs. Viņš apgalvoja, ka iepriekšējā dzīvē ir bijis kareivis un kritis kaujā pie Gettisbergas;
1910-tajos gados, pēc Henrija Forda lūguma, autoru grupa ar viņa vārdu publicēja grāmatu „Starptautiskais ebrejisms", kuru pēcāk aktīvi izmantoja nacistu propaganda.
Henrijs Fords piedzima nabadzīgā ģimenē, kļuva bagāts un slavens. Amerikāņi var aizmirst savu prezidentu vārdus, bet automobiļa marku un tās radītāju viņi atcerēsies vienmēr. Henrijs Fords savu dzīvi veltīja sava sapņa īstenošanai un tas viņam izdevās. Spītējot nedienām, skauģiem un konkurentiem viņš tomēr sasniedza savu mērķi un ierakstīja savu vārdu autorūpniecības vēsturē.
Par Henriju Fordu runā un raksta daudz. Taču no šiem tekstiem izriet, ka viņš bijis tāds jauks un labsirdīgs sirmgalvis, kas ieviesis konveijeru, astoņu stundu darba dienu un iemācījis Padomju Savienībai būvēt automašīnas. Par viņa patriarhāli despotisko dabu ģimenē, īpašo Ford kompānijas slepenpoliciju un sadarbību ar nacistiem zināms visai maz. Savas dīvainības gan bija arī citiem Fordu dinastijas pēctečiem...

Edsels Ford
Klērai un Henrijam Fordiem bija tikai viens dēls Edsels – automobiļu paaudzes bērns. Viņš dzima gandrīz vienlaikus ar ASV autobūvi 1893. gadā un jau kopš mazām dienām zīmēja mašīnas un rakstīja skolas sacerējumus tikai par tām. Edsels mācījās vienlaikus Detroitas skolā un tēva uzņēmumā. Jau 12 gadu vecumā viņam piederēja īsts auto – Ford N Runabout!
Edsels bija dzimis estēts: svarīgākais viņam šķita tieši automašīnas izskats. Edselam galīgi nebija pa prātam agrīno auto “neglītā pīlēna” stils un apšaubāmi utilitārā daba. Viņa ideālos eksistēja citas automašīnas – komfortablas, graciozas un skaistas. Piemēram, no visai parastā Ford T Edsels izveidoja sportisko un eleganto Torpedo Runabout. Vēl pirms Hārlija Čarla viņš atnesa auto industrijā būtisku jaunumu – ticību tam, ka automobilis var būt ne tikai praktisks, bet arī skaists, ka mašīna var būt veidota, lai piepildītu kāda cilvēka ideālus.
Ideālists Edsels Fords 1919. gadā (25 gadu vecumā!) formāli kļuva par Ford Motor Company prezidentu un būtībā saglabāja šo posteni līdz savai nāvei 1943. gadā (Edsels mira agri, jo zaudēja cīņā ar vēzi). Taču patiesībā kompāniju vadīja tēva autoritārā roka, kurai itin bieži nācās noraidīt Edsela inovatīvās idejas. Tiesa, pašos pirmsākumos, kad Henrijs Fords atkal sakašķējās ar akcionāriem un piegādātājiem un strīdā saskatīja tīri personīgas dabas intrigas, dēls bija gatavs kopā ar tēvu izveidot jaunu firmu, kas spētu ražot vēl labāku auto par Ford T. Paralēli Edsels meklēja labāko konflikta risinājumu, un viņam izdevās samierināt abas ietiepīgās puses.
Pēc tam, kad Henrijs Fords 1921. gadā nopirka Lincoln firmu, viņš uzdeva to vadīt savam dēlam Edselam, izsūtot to savdabīgā stažēšanās trimdā. Patiesībā šis pirkums radīja vienus vienīgus zaudējumus, un Fordam ik gadu nācās ieguldīt pamatīgas investīcijas, tomēr viņš spītīgi neļāva Edselam sākt ražot modernākus auto līdz pat slavenajam Lincoln Continental. Šī modeļa dizaina autorību pieraksta Edselam Fordam, taču vairāki vēsturnieki to apšauba, jo dizainera Jūdžina Gregorija vadībā pie Continental strādāja vismaz 50 cilvēki. Katrā gadījumā skaidrs, ka Edsels palīdzēja veidot Ford A izskatu (tas mums ir ļoti pazīstams pēc GAZ A analoga); 1926. gadā autoavārijā cieta labs Edsela draugs, kas pamatīgi savainoja seju ar stikla šķembām. Jau nākamajam modeļu gadam Edsels lika ieviest jaunas konstrukcijas drošu laminēto stiklu Ford A mašīnām.
Tā kā kompānijas iekšpolitiku tēvs nevēlajās izlaist no savām (un drošībnieka Beneta) rokām, Edselam tika atvēlēts veidot Ford ārpolitiku un ārzemju programmas (Anglijas un Vācijas filiāļu darbība, līdzdalība pasaules izstādēs utt.). Edsels aizrāvās ar aviāciju, viņam piederēja firma, kas ražoja Ford Tri-Motor lidmašīnas. Otrā pasaules kara laikā tieši Edsels ieviesa konveijera metodiku bumbvedēju ražošanā, kas līdz tam (un arī tagad) bija kaut kas neiedomājams, jo tik sarežģītas mašīnas būvēja pēc stāpeļu principa. Fords spēja izlaist vienu B-24 Liberator bumbvedēju stundā: Amerikai un Anglijai bija nepieciešams ļoti daudz bumbvedēju, lai varētu noklāt visu Vāciju, tās muzejus, zoodārzus un iedzīvotāju mājvietas ar bumbu paklāju...