Forda uzvārds Amerikā kalpo par automobiļu būves, tehniskā progresa un amerikāņu rūpnieciskās varenības simbolu jau kopš pirmo automobiļu ražošanas uzsākšanas laikiem ASV.
Vairums amerikāņu uzskata, ka Henrijs Fords izgudroja automobili. Lielākais vairums cilvēku pasaulē uzskata, ka konveijera izgudrotāja gods pienākas tieši Henrijam Fordam, kaut gan 6 gadus pirms Forda kāds Rensons Olbs ražošanā izmantoja ratiņus, lai pārvietotu produkciju no viena strādnieka pie otra. Konveijera princips jau bija pazīstams arī graudu un gaļas pārstrādē. Henrijs Fords izgudroja auto biznesu.
Viņš veiksmīgi izmantoja jau zināmo konveijera ideju un radīja autorūpnīcu. Meklējot iespējas ietaupīt, Henrijs Fords atrada risinājumu vērojot strādnieku darbu rūpnīcā. Viņš ievēroja, ka strādnieki daudz laika patērē vācot izejvielas un instrumentus, tas viņu uzvedināja uz domām par to, ka instrumenti un izejvielas ir jāpiegādā strādniekam, lai tam nebūtu jātērē laiks to meklēšanai. No 1913. Gada 1. Aprīļa Ford rūpnīcā tika ieviests konveijers. Fords ieviesa arī invalīdu darbu, jo pie konveijera nav nepieciešamas īpašas iemaņas.
Henrijam Fordam pieder slavena frāze: „Automobilis var būt jebkurā krāsā, ja vien šī krāsa ir melna.” Ar humora izjūtu viņam viss bija kārtībā.
Mūsdienās vairāk nekā 100 Ford Motor Company korporācijas rūpnīcās, kas atrodas gandrīz 30 valstīs, strādā aptuveni 350 tūkstoši cilvēku, kuri gadā izgatavo vairāk par 7 miljoniem automobiļu, smago kravas mašīnu un autobusu, kuru tirgus vērtība veido aptuveni 140 miljardus ASV dolāru. Korporācijas peļņa pārsniedz 6 miljardus ASV dolāru gadā.
"Ford Motor Company" ir izteikts pasaules auto gigants ar daudzām apakšstruktūrām. Tas pievienojis sev vai vismaz kontrolē daļu no auto rūpniecības tādos koncernos un auto brendos kā "Lincoln", "Mercury", "Mazda", "Jaguar/Daimler", "Aston Martin", "Volvo" un "Land Rover". Kompānijai pieder arī "Cosworth" sporta nodaļa, "Ghia", traktoru kompānija "New Holland", auto nomas kantoris "Hertz". Uzņēmumu tagad vada Viljams Klejs Fords juniors. Viņš ir Henrija Forda mazmazdēls, Edsela Forda mazdēls un Viljama Kleja Forda dēls. Lielākās "Ford" rūpnīcas atrodas Kanādā, Meksikā, Lielbritānijā, Vācijā, Brazīlijā, Argentīnā, Austrālijā un Ķīnā.
Fordu ģimenei pieder korporācijas akciju kontrolpakete, kas veido aptuveni 40% no visa akciju kapitāla. Ir skaidrs, ka industriālās „impērijas” neuzrodas pašas no sevis pēc kāda varena burvja nūjiņas vēziena, bet gan tiek veidotas daudzu gadu garumā, un to pamatā ir desmitiem tūkstošu cilvēku neatlaidīgs darbs.
Kompānijas izveidotājs Henrijs Fords dzimis 1863. gada 30. jūlijā Dīrbornā Mičiganas štatā ASV veiksmīga īru imigranta– fermera Viljama Forda un viņas sievas Marijas ģimenē. Ja varam ticēt tik populārajiem horoskopiem – tipisks Lauva ar vēlmi vienmēr būt uzmanības centrā un pakļaut sev pārējos, jo īpaši ģimenes locekļus.
Henrija Forda tēvs sākumā bija strādājis gadījuma darbus, tad piekopa galdnieka arodu, bet vēlāk, iekrājis naudu, iegādājās nelielu zemes gabalu netālu no Dīrbornas mazpilsētas, kas atradās dažas jūdzes uz rietumiem no Detroitas, un izveidoja savu fermu.
Tāpat kā visi bērni, mazais Henrijs gāja skolā, tomēr viņam tā arī nekad neizdevās iegūt labu izglītību (līdz pat sava mūža beigām viņš rakstīja ar kļūdām), jo visu astoņu klašu skolnieki mācījās vienā telpā, bet īstas mācību programmas tolaik nebija. Turklāt tad, kad pienāca laiks stādīt dārzeņus vai novākt ražu, mācību iestādes skolotājs devās laiku darbos, bet skolotāja pienākumus palika veikt viņa sieva. Protams, apmeklējot tādu skolu, nekādas nopietnas zinības apgūt nebija iespējams.
No kurienes gan mazajā zēnā radās interese par tehniku, dzima vēlēšanās izgudrot, tieksme savām rokām labot un salikt mehāniskas ierīces? Diezgan droši var apgalvot, ka bija vismaz daži notikumi, kas ļoti spēcīgi ietekmēja jaunā Henrija interešu izveidi.
1872. gadā, kad, strādādams fermā, viņš nokrita no zirga un nopietni sasitās, deviņgadīgais puišelis pirmo reizi pavēstīja vecākiem, ka nebūtu par sliktu izgatavot tādu transporta līdzekli, tādu mašīnu, kuras darbināšanai nevajadzētu izmantot dzīvnieku spēku un no kuras nevarētu nokrist.
1876. gadā notika kāds cits notikums. Bija „pasakains skats” ar traucošos vilcienu, kurš dziļi iespaidoja zēna prātu un saglabājās viņa atmiņā vēl daudzus gadus. Kad Henrijam bija 12 gadi, viņš pirmo reizi tā kārtīgi apskatīja tvaika mašīnu, un tēvs saprata, ka neizdosies dēlu pievērst zemkopībai un atstāt fermu mantojumā viņam.
Kad Fordam 1879. gadā palika 16 gadi, viņš devās daba meklējumos uz Detroitas pilsētu. Vairāk nekā trīs gadus viņš nostrādāja mehāniskajās darbnīcās par meistara mācekli, turklāt naktīs piepelnījās, labodams pulksteņus. Toreiz viņš pirmo reizi ieraudzīja iekšdedzes dzinēju un izpētīja tā uzbūvi.
Tā kā nākamais „auto industrijas karalis” nebija apmierināts tikai ar mācekļa darbu, viņš devās atpakaļ uz dzimtajām mājām, kur uzsāka diezgan plašu darbību, apmācot, kā jāapietas ar tehniku, kā tā jādarbina un stāstīja par uzbūves īpatnībām. Viņš ielika savā koferītī visus instrumentus, kas varētu būt noderīgi tolaik visai vienkāršās un tehniski nepilnīgās lauksaimniecības tehnikas apkopei un remontam, un devās ceļā – sākumā pie pazīstamiem fermeriem, bet vēlāk jau pie lauksaimniekiem visā štata teritorijā, lai remontētu un labotu lauksaimniecības tehnikas daudzās vainas un defektus. Šis amats Henrijam Fordam sagādāja ne vien labus ienākumus, bet arī lielu pieredzi darbā ar tehniku un zināšanas, kas viņam ļoti noderēja priekšdienās.
Henrijs Fords kļuva par mehāniķi dažādās tvaika lokomobiļu firmās un sāka interesēties par tobrīd revolucionāro iekšdedzes dzinēju un auto projektiem, kas Ameriku no Eiropas sasniedza ar apmēram 10 gadu nokavēšanos. Neilgi pēc tam, kad viņš apprecēja kaimiņu fermera meitu Klēru Braienu, Fords kļuva par inženieri paša Edisona kompānijā un dabūja dzīvokli Detroitā. Pirmais Henrija Forda viencilindra benzīnmotors kratījās, rīstījās un spļāva dūmus uz virtuves koka galda dzīvoklī Beglija avēnijā 58, kamēr blakus istabā šūpulī gulēja pusotru mēnesi vecais dēls Edsels. Šie eksperimenti notika 1894. gada sākumā, un Klēra tos uztvēra ar aizdomām, lai gan vēlāk kopā ar dēlu palīdzēja vīram izpirkt Ford kompāniju no akcionāriem un padarīja to par tipisku ģimenes uzņēmumu.
1894. gadā viņš uzbūvēja savu pirmo eksperimentālo iekšdedzes dzinēju, bet 1896. gadā, klātesot savam draugam Čārlzam Kingam, pirmo reizi izmēģināja "ratus bez zirga" un drīzumā jau brauca ar tiem arī pa Detroitas ielām. Viņa pirmajam kvadriciklam bija četrtaktu divcilindru motors ar ūdens dzesēšanu. Tā jauda bija apmēram četri zirgspēki, bet maksimālais ātrums?– ap 32 kilometriem stundā. Tā kā naudas otras mašīnas būvniecībai nepietika, nācās kvadriciklu pārdot par 200 dolāriem. Pēc 18 mēnešiem H. Fords bija uzbūvējis jaunu, uzlabotu modeli ar karietes sēdekļiem, aizsargrežģiem, spārniem, diviem eļļas apgaismes lukturiem un citiem virsbūves elementiem. Viņš to nodemonstrēja bagātam Detroitas biznesmenim, kurš bija ar mieru sniegt kredītu "Detroitas automašīnu kompānijas" izveidei.
Ford Motor Company tika nodibināta 1903. gadā, bet pašam Henrijam sākumā tajā piederēja neliela daļa – vēl bija 11 citi kompanjoni. Tieši šo firmu no bankrota izglāba Henrija Forda draugs Henrijs Lilands. Pirmo Ford modeļu šasijas ražoja firma Dodge. Vislielākās raizes radīja konflikts ar Licencēto automobiļu raotāju asociāciju (ALAM), kurai maksāja meslus visi ASV autobūvētāji... izņemot Fordu. Asociācija aizstāvēja Džordża Seldena 1895. gada patentu par automobili ar Braitona konstrukcijas iekšdedzes dzinēju. Tiesas darbi ilga vairākus gadus, un tikai 1911. gadā Fordam izdevās pierādīt, ka gan viņš, gan vairums citu ražotāju izmantojis nevis Braitona-Seldena konstrukciju, bet gan vairākus gadu desmitus vecāko vācieša Nikolausa Augusta Oto motoru. Līdz ar to Seldena patentu anulēja un Amerikas autoražotāji bija brīvi no kārtējā “jumta”.
Par to, ka masu autorūpniecību pasaulē aizsāka 1908. gada modelis Ford T (to radīja nevis Fords viens pats, bet gan kopā ar konstruktoriem Jozefu Galambu un Haroldu Vilsu), ko 19 gadu laikā saražoja vismaz 15 miljonu tirāžā, šaubu nav. Taču tas, ka visi šie automobiļi bija tikai melni, gan ir izdomājums! Vienkārši pārējās krāsas žuva daudz ilgāk un pasūtīto auto nācās gaidīt, tāpēc masu producēšanas apstākļos un konveijera režīmā melno eksemplāru bija krietni vairāk, taču tika būvēti ari sarkani, zaļi, perlamutra vai bēškrāsas Ford T. Jo lielāka ietekme bija Henrija Forda dēlam Edselam (lielam estētikas cienītājam), jo vairāk būvēja krāsainos “Fordus”. Henrijam Fordam izdevās izveidot labi funkcionējošu modernu dīleru tīklu, kas atpirka no saviem klientiem vecās mašīnas un par starpības piemaksu pārdeva jaunas, kā arī ļāva darbiniekiem iegādāties auto par zemāku cenu.
Attiecībās ar saviem darbiniekiem Henrijs Fords bija bargs: viņš rūpējās par strādājošo labklājību tiktāl, cik tas uzlaboja darba ražīgumu. 1914. gadā Fords ieviesa astoņu stundu darba dienu un fiksētu minimālo dienas algu, kas bija jūtami augstāka nekā konkurentiem. Darbs tika veikts ar kvalitatīviem instrumentiem un vienmēr modernākajām iekārtām. Taču viņš aizliedza arodbiedrības un pat ieviesa īpašu drošības dienestu (Forda slepenpoliciju) kāda aktīvista Beneta vadībā, kas izspiegoja darbiniekus un uzmanīja tos. Līdz pat 40. gadiem fanātiskajam Benetam bija liela ietekme uz kompānijas vadību un pašu Henriju Fordu, līdz šo drošībnieku padzina Edsels. Ar Augstākās tiesas lēmumu 1941. gadā Fordu piespieda legalizēt arodbiedrību darbību savā uzņēmumā.
Henrijs Fords nesamierinājās ar biznesmeņa darbību vien, viņš laiku pa laikam iesaistījās lielajā politikā globālā līmenī. Pirmā pasaules kara laikā mēģināja samierināt karojošās puses, taču šai Forda diplomātijai nekas prātīgs neiznāca. Pēc tam aktīvi sadarbojās ar Padomju Savienību un uzbūvēja autorūpnīcu Gorkijā (tagad Ņižņijnovgorodā), kur ražo gan automašīnas, gan bruņutransportierus. Gandrīz vienlaikus Fords stājās sakaros ar nacistiem Vācijā un sniedza finansējumu tāda politiķa Ādolfa Hitlera partijai NSDAP, kad klājās grūti. Nav brīnums, ka nacistu ideologs Rūdolfs Hess pēc tam griezās pēc palīdzības pie Forda, lai noorganizētu savu “miera misijas” lidojumu uz Angliju, bet saņēma atteikumu.
Forda nelaime bija tā, ka viņš neuzticējās savam dēlam Edselam. Tiesa, ne jau tāpēc, ka būtu slikts tēvs vai ciestu no smaga Edipa kompleksa. Vienkārši Henrijs Fords bija ļoti konservatīvs cilvēks un jo sevišķi tas izpaudās viņa mūža pēdējos gados, kad pēc Edsela nāves nācās atkal vadīt kompāniju 80 gadu vecumā. Fords bija jebkādas demokrātijas, progresīvas vadības sistēmas vai nepārbaudītu tehnisku risinājumu pretinieks; viņš gandrīz padzina Edselu no ģimenes biznesa tikai tāpēc, ka tas piedāvāja automašīnas projektu ar neatkarīgo piekari!
Pirmie modeļi, pirmie rekordi.
Pirmais sērijveida auto iznāca jau dibināšanas gadā, un to nodēvēja par "Model A". Jūlijā par 850 USD tika pārdots pirmais spēkrats, pieprasījums auga, un jau novembrī kompānija varēja izmaksāt pirmās dividendes akcionāriem. Vienlaikus tika uzbūvēts arī sporta auto "999", ar kuru tolaik pazīstamais autobraucējs Bārnijs Oldfīlds sasniedza jaunu pasaules ātruma rekordu – 103 kilometri stundā. Lai nebūtu daudz jānodarbojas ar nosaukumu gudrošanu, 1904. gadā tika laisti ražošanā trīs jauni modeļi – B, C, un F. Togad "Ford" piederēja 8% auto tirgus ASV, tika atvērta rūpnīca Kanādā un autosalons Detroitā, uzrīkotas septiņas izstādes, savukārt pats H. Fords ar speciāli būvēto "Arrow" auto sasniedza ātrumu 147 kilometri stundā. Auto cenas svārstījās no 850 USD līdz 2000 USD dārgākajam auto "Model F tourer".
Revolūcija "Ford" un visas mašīnbūves vēsturē bija "Model T" izlaišana. Tas kļuva par 20. gadsimta sākuma simbolu un automašīnu padarīja par ikdienas lietošanas, nevis luksusa preci. Leģendāro braucamrīku radīja H. Fords kopā ar konstruktoriem Jozefu Galambu un Haroldu Vilsu, tas piedzīvoja pasaules debiju 1908. gada novembrī Londonas autosalonā. Sākās rūpnīcas uzvaras gājiens pasaulē. 1911. gadā darbu sāka pirmā "Ford" rūpnīca ārpus ASV Mančestrā Lielbritānijā, un jau pēc Pirmā pasaules kara "Ford T" ražoja vēl vismaz sešās valstīs. Līdz 1927. gadam "Ford" saražoja vismaz 15 miljonus šo vienkāršo automašīnu. Uz to bāzes tika piemērotas visdažādākās virsbūves. Auto būvēja kā sedanus, kā kebus, kā pasta un policijas mašīnas. Šajā laikā, lai nosauktu daudzos modeļus, tika iztērēti gandrīz visi alfabēta burti. Nācās padomāt par nosaukumiem.