Tēlniekam, kas bezgala uzticējās savam impresārijam, nebija ne jausmas, ka dzīvē var izveidoties apstākļi, kas nav atkarīgi nedz no pasaulē vislabākā impresārija lietišķajām īpašībām, nedz no viņa godīguma.
Sākumā viss gāja kā pa sviestu, izstādes nomainīja citas citu – tās notika Milānā, Venēcijā, Antverpenē, Briselē, pat ASV. Rembrants Bugati, kas 1910. gadu sākumā par dzīvesvietu izvēlējās Antverpeni, tur tika turēts lielā cieņā. Viņš kļuva par vienu no pirmajiem ārzemniekiem, kam piešķīra Antverpenes goda pilsoņa nosaukumu.
Negaidīts trieciens nāca 1914. gadā, kad Rembrants vairs nevarēja palikt Vācijas okupētajā Antverpenē. Viņa iemīļotais zooloģiskais dārzs tika sagrauts, bet zvēri nogalināti. Pa aplinkus ceļiem, atgriezies Parīzē, Rembrants secināja, ka Ebrārs, tāpat kā vairums viņa kolēģu, pārtraucis izstāžu rīkošanu. Dzīvei vairs nebija mērķa, un nebija arī iztikas līdzekļu. Vienīgā perspektīva – apvienoties ar vecākā brāļa Etores ģimeni un kādu laiku atrasties tās apgādībā – viņam nebija pieņemama. 1916. gada 8. janvārī Rembrantu Bugati atrada mirušu Parīzes darbnīcā. Viņš bija noindējies ar gāzi.

Etore un Žans Bugati

Jau pēc kara vecākajam no brāļiem Etorem bija lemts kļūt par pašu ievērojamāko Bugati ģimenes locekli. Etore, kas gatavojās līdzīgi brālim būt par tēlnieku, īstenībā kļuva par inženieri autodidaktu, autosacīkšu braucēju un dizaineru.
Jau pusaudža gados gribēdams atšķirties no ģimenes, kas pilnībā bija nodevusies tēlotāja mākslai, Etore sāka ar to, ka 1889. gadā izgudroja tā saucamo triciklu – dīvainu divriteņa un motocikla kombināciju. Un, lūk, pēc diviem gadiem parādījās Etores pirmais četrcilindru automobilis, kas attīstīja ātrumu līdz 70 km/st. To demonstrēja Milānas rūpniecības izstādē, kur mašīna ieguva kausu.
Pēc tik veiksmīga starta par jauno izgudrotāju sāka interesētie rūpnieki, un 1902. gadā Bugati saskaņā ar kontraktu sāka strādāt vācieša Dītriha fabrikā. Šis kontrakts, kas bija noslēgts uz septiņiem gadiem, tika lauzts divus gadus pirms termiņa, bet tolaik Etore jau bija pārslogots ar darbiem – viņš strādāja gan franču koncerna Hermes, gan Doica Ķelnes auto fabrikas labā.
1909. gadā Etore sāka būvēt savu rūpnīcu Elzasā – Francijas un Vācijas pierobežas apgabalā, kas tolaik piederēja Vācijai. 1911. gadā viens no viņa automobiļiem ieguva galveno balvu Lemānas auto sacīkstēs, un kopš tā laika Bugati Eiropā kļuva slavens.
Pirmā pasaules kara gados viņš izgudroja astoņcilindru dzinēju, par kuru izrādīja interesi 1917. gadā Elzasā ienākušie amerikāņi. Rezultātā Savienotajās Valstīs drīz vien parādījās automobiļu dzinējs King-Bugatti, un lidmašīnas ar šo dzinēju tika sūtītas uz Franciju piedalīties kara darbībā.
Pēc kara, kad ģimene atkal pārcēlās uz Elzasu, kas tagad piederēja Francijai, Etore drīz vien, 1921. gada Parīzes autosalonā demonstrēja savu pirmo astoņcilindru automobili. Viņš regulāri sūtīja jaunus modeļus uz galvenajām Eiropas autosacīkstēm, taču īstus panākumus guva tikai 1925. gadā, kad viņa modelis Type 35 uzvar pārbraucienā Targa Florio Sicīlijā. Nākamais gads Etorem kļūst par rekordgadu: Type 35 iegūst kopskaitā 501 godalgu! Un šis auto tika atzīts par „labāko no jebkad konstruētajām sacīkšu mašīnām”.
Vienlaikus Etore radīja augstas klases izbraucienu un sporta automobiļus – tādus kā Type 40 coupe un kabriolets Type 50, kas spēja attīstīt 1931. gadam fantastisku ātrumu – līdz 210 km/st!
30. gados Etorem sāka palīdzēt viņa vecākais dēls Žans, kas galvenokārt nodarbojās ar eksterjeru un salonu dizainu. Bugatti modeļu nevainojamais un elegantai greznums daudzējādā ziņā ir Žaņa nopelns. Tieši viņš 1931. gadā projektēja leģendāro Type 41 Royale un Type 51 ārējo veidolu. Tajā pašā gadā modelis Type 51 guva daudzas uzvaras, un, pateicoties tam, Bugatti zīme bija nobīdījusi malā visus konkurentus.
1934. gadā parādījās jauns šedevrs – Type 55 roadster. Šo sporta automobili daudzi uzskatīs par skaistāko no visa, ko radījuši Etore un Žans. Lai gan domas sāks dalīties pēc tam, kad 1938. gadā parādīsies viņu kārtējais lolojums – Type 57 SC Atlantic...
Žans Bugati gāja bojā 1939. gadā ceļa negadījumā. Viņam bija tieši 30 gadi. Bet pēc mēneša sākās Otrais pasaules karš.
Etori Bugati – vāciešu sabiedrotās Itālijas pilsoni – izsauca okupācijas varas iestādes un piedāvāja sadarboties. Atbildot uz šo piedāvājumu, Etore gluži vienkārši no Elzasas pazuda. Baumas viņam piedēvē piedalīšanos franču antifašistiskajā pretošanās kustībā. Faktiski ir zināms, ka šajā laikā viņš izstrādājis pēckara nākotnei domātu automobili. Taču, kad šī nākotne pienāca, tā Etorem vairs nebija tik labvēlīga. Izrādījās, ka jaunajam Francijas pilsonim Etorem Bugati (Francijas pilsonību viņš ieguva 1945. gadā) nepavisam nav tik vienkārši attiesāt savu auto rūpnīcu Elzasā, ko vācieši bija konfiscējuši nezin kur pazudušajam itālietim...
Pēc kārtējās apelācijas iesniegšanas 1947. gadā Etore devās paraudzīties uz to, kas palicis pāri no viņa slavenās ražotnes. Uzbangojušās atmiņas bija tik spilgtas, ka Etore zaudēja samaņu. Komas stāvoklī slimnīcā ievietotais Etore tā arī neuzzināja, ka jau divus mēnešus pirms savas fiziskās nāves, 1947. gada augustā, viņš prāvā bija uzvarējis.
Līdz 1954. gadam dzīvajos palikušie Bugati mantinieki vēl nodarbojas ar automobiļu ražošanu. Astoņcilindru Type 251 pat uzvarēja sacīkstēs Reimsā, taču tas vairs neko nespēja mainīt: Bugati ēra bija beigusies. Pats Bugati vārds uz visiem laikiem ir ierakstīts XX gadsimta autobūves un dizaina vēsturē.
Iespējams, Etores un Žana plašā popularitāte uz kādu laiku nepelnīti aizēnoja Karlo un Rembranta atstāto mantojumu. Taču laika gaitā tika izlabota arī šī netaisnība.