Sākumā ir jāsaprot, kas ir dzīve, kāda ir tās jēga, kāpēc tā ir dota, ar ko sākas un ar ko beidzas.Bet pēc tam jāsasaista tā ar Kabalu. Kabala saka, ka Radītājs radīja visas pasaules vienlaikus, ieskaitot arī mūsu pasauli, un Kabala tiek dota, lai cilvēks viņu izmantotu šajā pasaulē.
Matērija savā veidu un formu daudzveidībā (minerāli, augi, cilvēks, krāsas, skaņas utt.) - ir tikai dažāds baudīt vēlmes daudzums. Gaisma, kas nāk no Radītāja, atdzīvina un piepilda matēriju.
Tehniskais progress un pasaules kataklizmas, kas radījušas visas iespējamās filozofijas, nav nesušas cilvēkam garīgo apmierinājumu. Kabalā skaidrots, ka no visām eksistējošām baudām mūsu pasaulei ir pieejams tikai viens mazs prieciņš - "Ner dakik".
Kabala balstās desmit emanāciju teorijā - tā saucamo sefirotu jeb “brīnumaino gaismas nesēju”. Saskaņā ar mūsdienu kabalistu doktrīnām, viss Visumā esošais - no idejām un emocijām līdz materiālajām lietām - var tikt aprakstīts esamības pamatkategoriju terminos, kas ir desmit sefirot (ebr. vārda sefira daudzskaitļa forma).
Tomēr nevajadzētu domāt, ka Kabala māca koriģēt un mainīt dabas likumus. Šī zinātne māca cilvēkam pareizus nodomus, domas, pareizu attieksmi pret apkārtējo.
Mūsdienu zinātne saka, ka viss, ko uztver mūsu sajūtu orgāni attiecas tikai uz mums. Laika, telpas un vietas jēdziens nepastav, precīzāk, tie pastāv tikai attiecībā uz mums. Var teikt, ka cilvēks ir kā tāda melnā kaste, kā sevī noslēgta sistēma.
Okultās un slepenās zināšanas un mācības vienmēr saistījušas lielu skaitu piekritēju, kas vēlējušies izzināt nezināmā būtību, ieskatīties Gudrības dzīlēs, ko kādreiz atklājis Radītājs.
Kabalisti, kas sasnieguši absolūtās zināšanas, apgalvo, ka pasaulē nav nekā, izņemot vēlmi gūt baudu. To rada Radītāja gaisma, ko radības izjūt kā svētību. Un pretēji, Radītāja neesamību vai viņa gaismas trūkumu būtnes izjūt kā ciešanas visdažādākajos variantos: sāpes, slimības, bads, nāve.
Sākumā ir jāsaprot, kas ir dzīve, kāda ir tās jēga, kāpēc tā ir dota, ar ko sākas un ar ko beidzas.Bet pēc tam jāsasaista tā ar Kabalu. Kabala saka, ka Radītājs radīja visas pasaules vienlaikus, ieskaitot arī mūsu pasauli, un Kabala tiek dota, lai cilvēks viņu izmantotu šajā pasaulē.
Matērija savā veidu un formu daudzveidībā (minerāli, augi, cilvēks, krāsas, skaņas utt.) - ir tikai dažāds baudīt vēlmes daudzums. Gaisma, kas nāk no Radītāja, atdzīvina un piepilda matēriju. .jpg)
Tehniskais progress un pasaules kataklizmas, kas radījušas visas iespējamās filozofijas, nav nesušas cilvēkam garīgo apmierinājumu. Kabalā skaidrots, ka no visām eksistējošām baudām mūsu pasaulei ir pieejams tikai viens mazs prieciņš - "Ner dakik".
Kabala balstās desmit emanāciju teorijā - tā saucamo sefirotu jeb “brīnumaino gaismas nesēju”. Saskaņā ar mūsdienu kabalistu doktrīnām, viss Visumā esošais - no idejām un emocijām līdz materiālajām lietām - var tikt aprakstīts esamības pamatkategoriju terminos, kas ir desmit sefirot (ebr. vārda sefira daudzskaitļa forma). .jpg)
Tomēr nevajadzētu domāt, ka Kabala māca koriģēt un mainīt dabas likumus. Šī zinātne māca cilvēkam pareizus nodomus, domas, pareizu attieksmi pret apkārtējo. 
Mūsdienu zinātne saka, ka viss, ko uztver mūsu sajūtu orgāni attiecas tikai uz mums. Laika, telpas un vietas jēdziens nepastav, precīzāk, tie pastāv tikai attiecībā uz mums. Var teikt, ka cilvēks ir kā tāda melnā kaste, kā sevī noslēgta sistēma.
Okultās un slepenās zināšanas un mācības vienmēr saistījušas lielu skaitu piekritēju, kas vēlējušies izzināt nezināmā būtību, ieskatīties Gudrības dzīlēs, ko kādreiz atklājis Radītājs. .jpg)
Kabalisti, kas sasnieguši absolūtās zināšanas, apgalvo, ka pasaulē nav nekā, izņemot vēlmi gūt baudu. To rada Radītāja gaisma, ko radības izjūt kā svētību. Un pretēji, Radītāja neesamību vai viņa gaismas trūkumu būtnes izjūt kā ciešanas visdažādākajos variantos: sāpes, slimības, bads, nāve.
