Kabalisti, kas sasnieguši absolūtās zināšanas, apgalvo, ka pasaulē nav nekā, izņemot vēlmi gūt baudu. To rada Radītāja gaisma, ko radības izjūt kā svētību. Un pretēji, Radītāja neesamību vai viņa gaismas trūkumu būtnes izjūt kā ciešanas visdažādākajos variantos: sāpes, slimības, bads, nāve. Tādējādi, mēs sastāvam tikai no pozitīvām vai negatīvām izjūtām. Mūsu smadzenes ir radītas ar mērķi palīdzēt mums apmierināt mūsu vēlmes, apzināties un atšķirt visas mūsu pozitīvās vai negatīvās izjūtas, noskaidrot to izcelsmi un komforta sasniegšanas iespēju.

Visi nedzīvās dabas dzīvības procesi vērsti uz savas struktūras uzturēšanu. Augu pasaulē tā ir augšana, dzīvnieku pasaulē - arī augšana un dzimtas turpināšana, bet cilvēkam, papildus visam iepriekš minētajam pievienojas tiekšanās pēc bagātības, varas un zināšanām. Bet visa pamatā ir vēlme gūt baudu. Smadzenes ir palīgierīce, un smadzeņu attīstība ir pilnībā atkarīga no vēlmes apmēriem. Ja vēlme tiek mākslīgi samazināta, cilvēks izjūt mazāk diskomforta, mazāk ciešanu tās nepiepildīšanās, nespējas apmierināt rezultātā. Ja vēlme tiek mākslīga palielināta, tad, cilvēks atbilstoši izjūt vairāk ciešanu. Tāpēc, jo vairāk cilvēks vēlas, jo vairāk viņš cieš, izjūtot diskomfortu dažādās dzīves jomās.

Dvēseļu riņķojums

Mūsu pasaules dabas evolūcijas procesu mēs varam izpētīt grāmatās, ko sarakstījuši zinātnieki-fiziķi, botāniķi, zoologi un citi. Bet kā tad notiek mūsu dvēseļu evolūcijas process? Lūk, kas mums ir jāizpēta un jāizprot.

Dvēseles nokāpj materiālajos ķermeņos saskaņā ar noteikto kārtību. Tās periodiski atgriežas šajā pasaulē, katru reizi tērpjoties jaunos ķermeņos. Mēs to uztveram kā paaudžu attīstību. Pēc sava fiziskā apvalka katra paaudze atgādina iepriekšējo, ķermenis mainās minimāli, bet katras nākamas paaudzes dvēseles nāk šai pasaulē ar iepriekšējās dzīves papildus pieredzi. Tām piemīt jaunu spēku krājums, kas uzkrāts uzturoties "augšā". Tāpēc katrai paaudzei ir savs vēlmju salikums un savi dzīves mērķi, kas raksturīgi tieši tai. Ar katru paaudzi mūsu pasaulē nonāk dvēseles ar jaunām potenciālām vēlmēm, kuras diktē zinātnes, kultūras, mākslas un cilvēcisko attiecību attīstības līmenis dotajā paaudzē.

Viss tiek noteikts augšā, vēl pirms dvēseles nokāpj šajā pasaulē, un redzot šito, var pareģot visus notikumus šajā paaudzē līdz pat vissmalkākajām detaļām, jo garīgā informācija, kas ielikta dvēselēs, ietver sevī pilnīgi visu! Pat ja dotā paaudze nenonāk pie vēlmes izzināt patieso realitāti, Radītāju, - tā tomēr veic zināmu darbu, izjūtot ciešanas, kurām iet cauri. Tādā veidā tā uzkrāj savu attieksmi pret egoismu, kura dēļ šīs ciešanas ir jūtamas. Tiesa, pagaidām tās ir vēl neapzinātas ciešanas, un to cēlonis, kas slēpjas mūsu egoistiskajā dabā, vēl nav apzināts.

Šo ciešanu uzkrājums atvedīs pie atskārsmes, ka no augšas nāk tikai absolūtā labestība, ko jūt mūsu egoistiskās absolūtā ļaunuma vēlmes. Cilvēces attīstība ved pie patiesās realitātes izziņas. Tāpēc katrā paaudzē ir cilvēki, kas virza mūs pa garīgās attīstības ceļu. Viņi raksta grāmatas un veido skolnieku grupas, lai pasludinātu mums dotajai paaudzei vispiemērotāko patiesās realitātes apjēgšanas un izpratnes metodiku.

Grāmatas "Zoar” priekšvārdā Bāls Sulams runā par to, ka sešus tūkstošus gadu dvēseles nokāpj šai pasaulē un ar katru paaudzi kļūst arvien "rupjākas". Katras nākamās paaudzes dvēselēm ir nepieciešami īpaši labošanas darbi. Sākumā, pirmo divu tūkstošu gadu laikā, uz zemes kāpa tikai tīrās dvēseles un sava uzdevuma izpildei, viņām pat nebija nepieciešama Tora. Viņu attīstībai pietika ar atrašanos uz zemes un nebija vajadzīgi īpaši garīguma sasniegšanas līdzekļi. Tas bija pasaules pieredzes un ciešanu uzkrāšanas posms. Ar paša eksistences faktu šai pasaulē pietika attīstībai un labošanas darbiem. Uzkrātās ciešanas mudināja dvēseles iziet no šī mokpilnā stāvokļa. Vēlēšanās atbrīvoties jeb iziet no ciešanu stāvokļa - tas arī ir cilvēces attīstības dzinējspēks.

Nākamajā divtūkstošgadē dvēseļu attīstībai pietika ar Toras atvēršanu un baušļu ievērošanu. Bet ar šīm darbībām vēl nebeidzas viņu uzdevumu izpilde. Dvēseļu daudzums ir ierobežots; vienas un tās pašas dvēseles katrreiz nonāk uz zemes, lai labotos. Kad mēs saucam tās par "smalkām" vai "rupjām", mēs domājam to, cik laika tām vēl atlicis līdz labošanas darbu pabeigšanai. Dvēsele, kurai ir vairāk labojamu darbu tiek uzskatīta par rupjāku.

Dvēseļu nokāpšanas otrais posms turpinājās līdz 16. gadsimtam un noslēdzās ar dižā viduslaiku kabalista Ari parādīšanos, kas rakstīja, ka, sākot ar viņa laiku, nodarbošanās ar Kabalu ir ne tikai vēlama, bet arī obligāta visiem: sievietēm, vīriešiem, bērniem un pieaugušajiem. Tas skaidrojams ar to, ka dvēseles savā attīstībā sasniedza tādu posmu, kad, izmantojot īpašu Ari izstrādātu metodiku ir spējīgas nonākt pie gaismas Avota apjēgšanas un pie pilnīgas sevis labošanas. Tādējādi, katra dvēsele var sasniegt to, kas viņai nolikts un paredzēts, kā dēļ viņa nāk šajā pasaulē.
Tikai ar to skaidrojama patiesās realitātes vispārējās atklāsmes nepieciešamība, ko sniedz Kabala. Šī atklāsme notiks tad, kad visa cilvēce atskartīs pasaules uzbūves likumsakarības, un tad arī iestāsies ciešanu un sāpju gals.

Kad mēs uzzināsim, kā mūs ietekmē realitāte un kā mēs reaģējam uz to, visas mūsu darbības kļūs apzinātas un pareizas – atbildīs visuma uzbūves likumam. Tad starp mums un īsto pasauli iestāsies pilnīga harmonija. Bet pagaidām mēs tikai visu bojājam un redzam, ka pagātnē arī esam bojājuši. Turklāt mums nav nekādas iespējas no tā izvairīties. Cilvēce arvien dziļāk ieiet strupceļā, radot neatrisināmas problēmas. 
Ciešanas vairo arī tas, ka cilvēce beidzot ir apzinājusies garīgās attīstības nepieciešamību. Mums ir jāsaprot, ka mums nav citas izejas, kā tikai izzināt garīgo pasauli, kuras daļa mēs esam. Šī atskārsme pašos pamatos mainīs mūsu stāvokli, vedīs mūs uz jaunu stāvokli. Mēs sāksim darboties apzināti, iedomājoties galamērķi, darbosimies kā cilvēce, nevis kā atsevišķi indivīdi.

Cilvēka ES

Cilvēks Kabalā tiek saukts par dvēseli, nevis ķermeni. Ķermeni var mainīt; atsevišķu orgānu pārstādīšana ir kļuvusi par ārstu ikdienu. Šodien var jau iedomāties, ka cilvēkam tiek pakāpeniski pārstādīti visi orgāni - kas tad no viņa paliks? Paliks tieši garīgā daļa. Ķermenis tikai sekmē dvēseles darbu, kas tajā ietverta.

Dvēseles ienāk šai pasaulē un caur ciešanām iegūst pieredzi. Šis attīstības process tiek saukts par "Ciešanu ceļu". Katrā nākamajā cilvēka iemiesojumā viņa iekšējie un zemapziņas centieni izzināt garīgo pasauli pieaug. Dvēsele ar arvien lielāku neatlaidību pieprasa atbildes uz jautājumiem par realitāti, kurā viņa pastāv, par savu avotu, par eksistences jēgu, par atrašanās jēgu šajā pasaulē. Kas es esmu un kāpēc es dzīvoju? Saskaņā ar šo procesu dvēseles mēdz būt vairāk vai mazāk attīstītas. Dažu cilvēku tieksme izzināt patiesību ir tik liela, ka viņi nespēj noturēt sevi šīs pasaules ietvaros. Saņemot īstās grāmatas un vadību, viņi nonāk pie garīgo pasauļu izziņas, kļūst par kabalistiem.

Šīs pasaules realitāte ir organizēta tādējādi, lai dvēseles nonākot uz zemes, apzinātos egoismu kā ļaunumu un labotu to. Tad kārtējā ienākšana fiziskajā ķermenī paceļ dvēseli 620 reizes ( 620 – Kabalā noteiktais cilvēka vēlmju skaits) augstāk par līmeni, no kura tā nokāpusi.

Dvēsele izjūt tikai vienu vēlmi: atrodoties materiālajā ķermenī, atgriezties pie sava avota, pie tā līmeņa, no kura viņa nokāpusi fiziskajā ķermenī. Ķermenis savukārt velk viņu atpakaļ šajā pasaulē.

Uzkrātā pieredze un izciestās ciešanas - lūk tas, kas padara dvēseli daudz veiksmīgāku. Nonākot fiziskajā ķermenī viņai tiek dota daudz egoistiskāka, daudz nežēlīgāka vēlme saņemt, vēlme piepildīt tikai sevi, nerēķinoties ar apkārtējiem. Tādējādi, vēlme gūt baudu atklājas arvien vairāk un noved pie vēlmes iegūt visu pasauli.

Dažreiz mums liekas, ka lai nākamajā iemiesojumā mēs būtu veiksmīgāki, ir jāapslāpē sevī vēlmes un kaislības. Nav jāvēlas neko, kā tikai mazliet paēst un pasildīties saulītē... Bet patiesībā, notiek pretējais, jo nākošreiz mēs būsim noteiktāki, prasīgāki, viltīgāki un agresīvāki. Mūs vadīs vēlme atrast patieso pašizpausmes ceļu, un tas tuvinās mūs galamērķim.

Radītajam ir tikai viena vēlme: neizmērojami mūs piepildīt ar garīgajām baudām, vest mūs pie vispilnīgākā līmeņa, bet tas ir iespējams tikai lielas jeb spēcīgas vēlmes esamības gadījumā. Tikai tad, ja cilvēkam ir kāda milzīga, bet altruistiska vēlēšanās, viņš var sasniegt garīgo pasauļu atklāšanu un kļūt patiesi spēcīgs un darbīgs. Cilvēks ar mazu vēlmi kaut arī nevar stipri kaitēt, nevar būt arī īpaši derīgs.

Vēlme tiek saukta par "labotu", kad tās nodoms ir mainījis virzienu no saņemšanas uz atdevi. Sākotnēji mūsos nav šīs īpašības. Cilvēks to iegūst pareizas Kabalas apmācības procesā, kas ir vēlmju labošanas un dvēseles attīstības metodika.

Pēc vēlmes gūt dvēseles baudu attīstības līmeņa, vēlmes veido sekojošu piramīdu:

* Piramīdas pamatā atrodas milzīgs dvēseļu skaits ar minimālu vēlmi saņemt. Viņu vēlmes ir materiālas, viņi vēlas ērtu dzīvi, kas apmierina viņu dzīvnieciskās tieksmes, tādas, kā ēdiens, miegs, sekss.
* Tiem seko dvēseles, kas dzenas pēc bagātības, to skaits ir mazāks nekā iepriekšējo. Šie cilveki ir gatavi ziedot savu dzīvi bagātībai, šī mērķa dēļ viņi ir spējīgi uz jebkādiem upuriem.
* Pēc viņiem nāk cilvēki, kas ir gatavi uz visu varas dēļ, viņiem ir svarīgi vadīt un valdīt pār citiem un atrasties varas un spēka pozīcijā.
* Uz augstāka pakāpiena atrodas zināšanu vēlme. Tie ir zinātnieki, kas veltījuši savu dzīvi nākotnes atklājumiem. Bez tam, viņiem dzīvē nav vajadzīgs nekas. Tādu cilvēku pasaulē ir vēl mazāk.
* Visspēcīgākā vēlme, kāda vien var būt cilvēkā, ir vēlme sasniegt garīgās pasaules, bet patiesi tā ir attīstīta tikai retajam.

Viss ir iekārtots atbilstoši piramīdai, un cilvēka vēlmes ir organizētas pēc šī paša principa. Cilvēkam ir "jānoliek" šī piramīda tā, lai viss tās smagums koncentrētos vistīrākajā, patiesi mūžīgajā vēlmē - garīgo pasauļu sasniegšanā. Viņam ir jānodarbojas ar materiālām problēmām tikai izejot no nepieciešamības, bet visa enerģija un pūles jāvirza uz garīgās vēlmes attīstību. To var sasniegt raba (rabīna)-kabalista vadībā.

Galvenā mūsdienu dvēseļu raksturojuma atšķirība ir tāda, ka viņās visspilgtāk izpaužas vēlme apjēgt garīgās sistēmas un struktūras. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā notiek ļoti strauja un aktīva lejupnākošo dvēseļu attīstība, kuru vēlme ir daudz spēcīgāka un patiesāka, to nodoms ir apjēgt pašu patiesību.

Visas mūsu dvēseles – ir vienas kopējās dvēseles, ko sauc par "Ādamu", daļa. Katram no mums ir jālabo sava šīs kopīgās dvēseles daļa, izvēloties Toras vai piespiedu ciešanu ceļu. Vienkārši mierīgi dzīvot nav ļauts nevienam. Jo Mērķis ir noteikts, tikai ceļš uz to var būt atšķirīgs – vairāk vai mazāk ātrs. Bet mūsu pasaules mērogā tā var būt atšķirība, kas izpaužas simtos ciešanu un iemiesojumu gadu, salīdzinājumā ar vistiešāko un visīsāko ceļu, kas ir viegls un pilns baudu.

Mēs nekur nepazūdam un nekur neaizejam. Viss atrodas šeit, "šajā vietā", tikai dažādos mērījumos jeb dimensijās, un tāpēc mēs to nejūtam. Tiecieties sajust un iegūt pareizā ceļa redzējumu, kurā tiek realizēta Radītāja iecere. Mums tas ir vistaisnīgākais un pilnīgakais ceļš.

Kabalas pamati

"Nenododiet zināšanas tam, kas nav to cienīgs, lai neizkropļotu mācību, jo, ja zinātājs nodod zināšanas tam, kas nav to cienīgs, viņš laupa zināšanas un sagrauj mācību".
Aristotelis

Vienmēr, visos laikos kabala tikusi uzskatīta par slepenu zinātni, zināšanām, kuras var iegūt tikai izvēlētais šaurais Izraēla dēlu loks (tā dēvē iesvetītos). Masoni arī ņēma piemēru tieši no šīs kabalai raksturīgās īpašības – slēpt mācību no nepiederošo ziņkārīgajiem skatieniem, izvarīties no liekas uzmanības. Taču, ne jau velti pagātnes zinātne attīstījās, maigi izsakoties, nesteidzīgi.
Šie mēri norobežoja tīro zinātni no tiem, kas var tai kaitēt, ievirzīt melīgā gultnē vai vispār izpostīt zināšanu krājumus, ko sarakstījušas iepriekšējās paaudzes. Atceroties Platona padomu: "Nenododiet zināšanas tam, kas nepazīst to varenumu", pārliecināsimies par to.
Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Zināšanu vārti ir atvērti visiem, kas grib atbrīvoties no tumsonības, saņemt atbildes uz jautājumiem, kas labu laiku paliek bez atbildes: kas ir pasaule ap mums un no kā tā sastāv, kas es esmu šajā pasaulē, un kāda ir mana misija? Kādēļ es ciešu un vai vajag tā ciest šajā dzīvē? Uz jebkuriem šiem jautājumiem kabala sniedz racionālas atbildes. Tās ietekmē mainās cilvēka pasaules uzskati, viņš sāk izjust lielāku apmierinājumu no darbībām un piepildītajām vēlmēm,bet iesvētīto prieka izjūta ilgst labu laiku. Tamlīdzīga reakcija uz pasaules un sevis izmaiņām ir sestā prāta pamošanās rezultāts, kas ļauj sajust patiesu un pilnīgu, cilvēkiem slēpto esamības ainu.
Vienlaicīga reālās, materiālās un garīgās pasaules izjūta, - pirmais un galvenais kabalista uzdevums. Nepieciešams attīstīt sevī pētnieka dabu un izzināt radīšanas un pasaules dievišķās uzbūves būtību.
Kabalas pamats ir dievišķās pasaules izcelsmes izpēte un apzināšanās. Dievs kabalā ir absolūta nedefinējama bezgalība, kas it kā noliedz priekšmetisko pasauli. Un vienlaikus Viņš ir visur, mūsu materiālajā pasaulē, jo dievišķā būtība izplūst uz āru, materiālas pasaules priekšmetiem, tā pati radot sev robežas.
Absolūtā, dievišķā nenoteiktība izpaužas desmit dievišķo jēdzienu izpratnes stadijās, kuru periodiskums attēlots Sefirota kokā. Savukārt, pasaules koks monolītā veidā atspoguļo kosmiskā potenciāla koncentrāciju – absolūto pirmcilvēku Ādamu.
Tādā veidā Dievišķā substance ir viss, un nekas nevar būt un izpausties ārpus Dieva un bez viņa. Un pat ļaunums pastāv kā dievišķās būtības modificēta izpausme.
Kabala pēta virzienu no augstākajām pasaulēm uz zemākajam, savas garīgās būtības un apkārtējās realitātes attīrīšanas metodes, lai cilvēce varētu sasniegt garīgu atbrīvošanos un tuvināties mesijas atnākšanai – Mashiaha atnākšanai.
Mūsdienu skolotāji piesauc katru no mums katru dienu atlicināt laiku kabalas izpētei, jo tajā – ir mūsu dvēseles spēks.

"Bēdas tiem, kas nevēlas mācīties Kabalu, jo viņi sēj pasaulē nabadzību, pazemojumu, karus, slepkavības un postu". (Tikunej Zoar, 30 tikuns).