Kama jeb dzimuma princips un sekss pastāv it visur, tas ir kosmoloģisks, universāls un visuresošs jēdziens, kuram ir milzum daudz izpausmju. Jebkāda veida Radīšanas pamats ir seksuāla rakstura. Radīšana ir gan kosmiska, gan pasaulīga, gan smalka, gan rupja vienlaikus. Vēlme ir radīšanas cēlonis un iemesls. Caur vēlmi dzimst visas lietas un 'pralaijas' jeb pēdīgā saplūšana, jo beigu laikā visas lietas un būtnes izšķīst jeb savienojas ar Augstāko Būtni.
Bet, kad jau atkal rodas vēlme jeb vēlēšanās radīt, savus apveidus iegūst arī Bindu. Bindu ietver sevī gan Šivas, gan Šakti dabu jeb bidžu un nadu, kas ir divi stimulētāja punkti. Vēlāk Bindu it kā izsprāgst jeb nepabeigtā skaņas intensitātē eksplodē, to sauc par Šabda-Brahmanu, kas savukārt caurstrāvo visu radīto un ir visu alfabēta burtu, vārdu un visu citu skaņu, ar kuru starpniecību noris komunikācija, avots.

Visām skaņām ir nozīme. Skaņa un sajūtas vienlīdz kā prāts ir nedalāmi. No 'šabdas' jeb skaņas rodas pamatvielas. Šīs radīšanas laikā no smalkā rodas rupjais. Bez vēlmes un tās materializācijas nebūtu radīšanas, nebūtu arī dzīves, nebūtu dzimšanas, nedz  arī nāves. Bez divu kombinācijas nenotiek nekas pasaulīgais. Maithuna jeb seksuālā aktivitāte simbolizē vienotību un saskaņu, kuras izpratne nāk caur maithunas dualitātes jeb divdabības izpratni. Tas ir tantras seksuālo rituālu, ceremoniju un reliģijas pamats. No tantra sadhanas nav jabaidās.
Mantras un jantras ir efektīvas un iedarbīgas, caur tām iegūtas siddhi un skolnieks caur seksa-jogas rituāliem un ceremonijām paceļas uz arvien augstākiem un augstākiem līmeņiem līdz sasniedz absolūtās pilnveides līmeni un glābiņu.

Tantras sistēmas saknes ir meklējamas Vēdās un Upanišadās. Vēlāk tā attīstījās un izvērtās par atsevišķu ezoteriski reliģisku zinātni un praksi; Vēdu un tantriskās gudrības savos pamatos ir vienādas. Pēdējā ietver un uzsver svarīgākos un spilgtākos Upanišadu aspektus. Laika gaitā pirmatnējo cilvēku piekoptās ceremonijas un rituāli arī tika pievienoti šīm reliģiskajām praksēm.

Visu reliģiju un to prakses mērķis ir 'mokša' jeb pilnīga atbrīvošanās no dzimšanu un atdzimšanu cikla. Atbrīvošanās ir galvenais mērķis. Tā notiek caur Kamu, Artu un Dharmu. Seksuālā vēlme un turpmāka tās apmierināšana ved uz svētlaimi. Svētlaime ir visu darbību un vēlmju sakne. Atharva Vēda stāsta mums, ka pašu pirmsākumu sēkla bija prāts.

Ar Vēlmes palīdzību tika radīta gaisma un pārējās lietas. Vēlme izriet no vēlmes un pāriet no sirds uz sirdi. Vēlme (Kama) pastāv it visā radītajā. Kama ir mīlestība un bez mīlestības viss radītais ne tikai būtu iznīcis, bet pat vispār nepastāvētu. Kama jeb vēlme pastāvēja jau no pašiem pirmsākumiem un tā bija pirmā sēkla. Kosmiskā un individuālā mīlestības vēlme jeb vēlme mīlēt ir tieši tas pats. Tā ceļo no sirds uz sirdi. Tā ir visvērtīgākā un universālākā dāvana, kas pieejama visa, kas ir radīts.
Bez mīlestības jeb Kamas nav iespējams kaut ko radīt vai uzturēt. Mīlestība ir augstāka par jebkādiem dievu dieviem, tā ir vissenākā no visa radītā:

"Mīlestība ir dzimusi pirmā,
Tā ir augstāka par dieviem, tēviem un cilvēkiem,
Tu, ak, Mīlestība esi vissenākā no visiem tiem, visaugstākā.
Tevi mēs godājam.
Dižāka par Zemes un Debesu plašumiem,
Par Ūdeņiem un Uguni, tu, ak, Mīlestība,
Esi vissenākā no visa tā, visaugstākā. Tevi mēs godājam!
Pārāka par visām debesu pusēm un virzieniem,
Par debesu plašumiem tu, ak, Mīlestība,
Esi vissenākā no visa tā, visdižākā,
Tevi mēs godājam.
Dižāka par visām kustīgām un nekustīgām lietām,
Par Okeānu, Ak, Kaisle,
Tu, ak, Mīlestība, esi vissenākā no visiem tiem,
Tevi mēs godājam.
Tevi neskar ne vēji, ne Uguns,
Tu pārspēj tos, gan Sauli, gan Mēnesi,
Ak, Mīlestība, tu esi vissenākā no visiem tiem,
Tevi mēs godājam.
Visās (jebkurās) labestības formās, Ak, Mīlestība
Tu parādi savu seju.
Dāvā mums sevi,
caururb mūsu sirdis, mīti tajās.
Sūti prom visus ļaunos nodomus!

Sākumā šis visums bija Es jeb Patība Purušas formā jeb viens cilvēks bezgalīgajā tukšumā. Kad viņš palūkojās apkārt, viņš neredzēja neko citu, kā tikai sevi. Šī apziņa lika viņam justies vientuļam. Viņam bija bail no vientulības. Cilvēks meditēja, viņš domāja un domāja, bet arvien jutās slikti. Nebija nekāda prieka no būšanas vienam. Un uz kadu brīdi, uz sekundi viņš vienkārši vēlējās. Viņš vēlējās būt daudzi, pavairot jeb daudzkāršot sevi. Tā radās Kama un radošais prāts, bet iesākuma bija mīlestība, visupirmais prāta iedīglis, pirmā prāta šūna.

Pēc tam tika radīts kosmoss, okeāni, diena un nakts, laiks, saule un mēness, debesis un zeme. Brihadaranjaka Upanišadā attiecībā uz to lasāms:
"Sākumā bija tikai viena Patība jeb Es cilvēka formā. Palūkojoties apkārt šis cilvēks neredzēja neko izņemot sevi. Iesākumā Viņš teica: "Es esmu" un tā radās vārds "Es". Pat šodien, vēršoties pie cilvēka vai runājot par cilvēku mēs sākumā sakām, "Tas esmu es, vai tas ir viņš un tad pievienojam konkrētā cilvēka vārdu.
Turklāt, kopš pasaules radīšanas laikiem, viņš pilnībā sadedzināja sevī visu ļauno; viņš bija Cilvēks, "kas baidījās; un pat šodien, būdami vientulībā, mēs baidāmies. Viņš domāja pie sevis: "Ja nekas izņemot mani nepastāv, no kā es baidos?" Tā izzuda viņa bailes, jo no kā gan viņam būtu jābaidās? Bailes ir sekundāras.

"Viņš nevarēja rast prieku: tā, pat šodien, cilvēks, kas ir viens, nerod prieku, kādā mirklī viņš sāk skumt un ilgoties. Viņš sadalīja sevi divos un radās vīrietis un sieviete, saslēgti ciešā apskāvienā. Šo es viņš sadalīja divos; tā radās vīrs un sieva. Tāpēc Jadžavalkja mēdza teikt: "Būt vienam pašam nozīmē būt kā vienai zirņa pusītei". Šo tukšumu piepilda sieviete. Viņš savienojās ar viņu un tā dzima cilvēki jeb cilvēciskās būtnes.

Viņa domāja: "Kā viņš var savienoties ar mani, ja viņš mani ir radījis no sevis? Viņš slēpj sevi". Viņa kļuva par govi, bet viņš par bulli un savienojās ar viņu. Tā radās liellopi. Viņa kļuva par ķēvi, viņš par ērzeli; viņa kļuva par ēzeļmāti, viņš par ēzeli. Viņš savienojās ar viņu un tā radās nagaiņi. Viņa kļuva par kazu, viņš par āzi; viņa kļuva par aitu, viņš par aunu. Viņš savienojās ar viņu un tā radās kazas un aitas. Tādā veidā viņš radīja visu esošo, visu, kas pastāv pa pāriem līdz pat skudrām.
Viņš saprata : "Es patiešām esmu radīšana, jo es radīju visu šo"- tā viņš kļuva par radītāju. Un viņš, kam ir šīs zināšanas, kļūst par radītāju šajā pašā pasaulē.
"Sākumā bija tikai Ātmans (dvēsele), viens pats. Viņš vēlējās:"Kaut man būtu sieva un pēcnācēji; kaut man būtu bagātības un labklājība un es varētu darīt kādu darbu!" Bet viņš nevar būt viens, pat mūsdienās, ja ātmans ir viens, viņš vēlas: "Kaut man būtu sieva un pecnācēji; kaut man būtu labklājība un es varētu darīt kādu darbu!"
Kamēr viņš nesaņem visu šo (vēlmes), viņš jūtas nepilns. Lai nu kā, viņa pilnība un pabeigtība ir sekojoša: prāts ir viņa Es (ātmans jeb dvēsele); runa ir viņa sieva; elpa ir viņa pēcnācēji, acis ir viņa cilvēciskā bagātība un labklājība, jo viņš to uztver ar acīm; ausis ir viņa dievišķā bagātība, jo viņš dzird visu ar ausīm; ķermenis (ātmans jeb dvēsele) ir viņa darbs, jo viņš strādā ar ķermeni. Pieckartīgs, patiešām, ir upuris, pieckārtīgs ir ziedojums un pieckārtīgs ir cilvēks. Viss, kas te ir, viss visums, ir pieckārtīgs. Tas, kas to zina sasniedz to visu."

Ir arī citas atsauces uz Vēdam un Upanišadām, kas kategoriski uzsver seksuālās savienības jeb savienošanās vēlamību radīšanas mērķiem, priekam un baudai. Piemēram, Brihadarjaka Upanišada stāsta, ka dzimumakts ir jāveic kā veltījums jeb upuris: "Sieviete, patiešam, ir Uguns, Ak, Gautama; tā ir kurināmais, tās mati ir dūmi, vulva liesma, ieiešana ir ogles, bauda ir dzirksteles. Šai ugunij dievi ziedo sēklu. Caur šo ziedojumu dzimst cilvēks jeb persona. Viņš dzīvo tik ilgi, cik dzīvo. Kad viņš mirst, viņi atdod viņu ugunij. Te viņa uguns kļūst par visa Uguni, viņa kurināmais par visa kurināmo, viņa dūmi par visa dūmiem, viņa liesma par visa liesmu, viņa ogles par visa oglēm, viņa dzirksteles par visa dzirkstelēm. Šai Ugunij dievi upurē cilvēku un caur šo ziedojumu cilvēks dzimst, ka miesa, kā spoža gaisma."

Šī pati ideja tiek turpmāk uzsvērta Čandogja Upanišadā "šeit sievietes dzemde ir kurināmais, bet vīrieša aicinājums ir dūmi. Liesma ir durvis, kas rada gailošas ogles, bauda ir dzirksteles, dievi ir upuris. Caur ‘šo upuri rodas bērns".
Būtībā, Vēdu un Tantras kosmoloģiskie jēdzieni ir viens un tas pats. Kosmiskā līmenī Puruša un Prakriti nepārtraukti mijiedarbojas tāpat kā pasaulīgajā jeb laicīgajā līmenī savstarpēji mijiedarbojas vīrietis un sieviete. Šī mijiedarbība ir pasaules radīšanas un tās uzturēšanas jeb saglabāšanas iemesls. Dieva Budas vārdiem:
"Kad ir viens, ir arī Otrs.
Kad rodas viens, rodas arī Otrs;
Kad Viena nav, Otra arī nav.
Kad viens beidzas, beidzas arī otrs."
Pasaulē un kosmosā pastāv kārtība un harmonija, Tantra māca cilvēkam kā noskaņoties uz šo vilni. Tantra bruģē sevis-atskārsmes un piepildījuma ceļu caur seksu. Sekss ir ceļš uz glābiņu un nebeidzas pats sevī. Mahabharātā, viedais Vjasa saka: Es paceļu savas rokas un saucu, bet neviens nedzird!
Dharma dāvā panākumus un baudu. Kāpēc Dharma netiek praktizēta?....