Un tev dēls, caur savu mirstību atkal jāatgriežas tur. Dante.

Pārsteidzīgie prāti norādīs, ka tas ir pilnīgi absurdi un noraidīs to. Tāpat kā evolūcijas doktrīna, tāpat arī pārdzimšanas saknes ir meklējamas realitātes īstenībā. Hakslijs.

Kāpēc es nevaru atgriezties tad, kad esmu spējīgs uzņemt jaunas zināšanas, svaigu pieredzi? Vai tiešām viss izdarītais ir galējs, vai tiešām nevaru labot savas kļūdas un atgriezties? Lessings.

Viņi saka, ka cilvēka gars ir nemirstīgs un kādreiz tam pienāk gals, kas tiek saukts par nāvi, un kādreiz tas atkal dzimst, bet tas nekad neiznīkst. Platons.
Gara nepārtrauktā dzīve pēc materiālā ķermeņa nāves paver mums bezgalīgi plašu pārdomu lauku. Tik tālu, cik vien mēs varam izekot cilvēces vēsturi, visās valstīs un visos laikos, gara temats arvien ir izraisījis vislielāko interesi cilvēku prātos. Gara nemirstīgās dabas jēdziens nepieder kādai vienai reliģijai vai filozofijai, tomēr tas ir visu reliģiju un filozofiju stūrakmens. Pat fizikas zinātne mēģina atrisināt gara jautājumu uz ticama zinātniskā pamata. Mums uzreiz rodas jautājums, kāpēc šī mūžsenā problēma nav tikusi atrisināta tik ilgu gadu gaitā, turklāt, ja ar to nodarbojas dižākie prāti, un vēl, ja tā vēl joprojām nav atrisināta vai to vispār var atrisināt? Mūs šeit iesakuj citas dzīves un pastāvīgi mēs saskaramies ar gara un likteņa problēmu.
Vai mūsu aicinājums ir materiāls, intelektuāls, zinātnisks, filozofisks vai reliģisks, mēs vienmēr ik uz katra soļa saskaramies ar gara problēmu." Šie ķermeņi ir iznīcīgi, bet šajos ķermeņos dzīvojošie ir mūžīgi, nezinīcināmi un neredzami. Neviens nevar iznīcināt nemainīgo garu." Šie senie vārdi atrodami Bhagavad-Gītā un palīdz mums ieraudzīt smalkās un imateriālas dzīves ainu. Ja tā ir, tad mēs nevaram neko mainīt, bet tikai jautāt, "Kas notiek ar ķermeni pēc gara nāves?" "Kā mēs dzīvojam?"
Indo-Ārieši uzskatīja, ka redzamā ķermeņa iznīkšana nekādi neietekmē un nevājina smalko ķermeni, kas sastāv no gara, prāta un ego. Šis smalkais gara ķermenis turpina savu eksistenci un paņem sev līdzi visu mirstīgajā dzīvē uzkrāto pieredzi.
Pēdējo gadu psihes pētījumi, kas mēģina zinātniski pierādīt gara dzīvošanas spēju pēc miesas nāves, ir ieguvuši plašu popularitāti. Vislielākās grūtības rada gara eksistences pierādījums, jo gars nav kāds blakusprodukts, kā pārējās visuma parādības. Tāpēc ir gandrīz neiespējami to pierādīt ar mehānisku līdzekļu satrpniecību. Mūsu pētījumi šai jomā ne var būt pilnīgi sekmīgi, kamēr mēs nesavienojam savu racionālismu ar iekšējo garīgo instinktu, kas ir apslēpts mūsos. Protams, no šī skatu punkta ir daudzi, kas stipri apšauba vai mēs varam paļauties uz to, kas nav pierādāms fiziskā nozīmē. Lai nu kā, gara izpēte sastopas ar bezgalīgām grūtībām, ja mēs neesam gatavi savienot savas acīm neredzamās iekšējās spējas ar acīm rezamo dzīvi.
Gara nemirstība ir pamatprincips, uz kura balstās visas reliģijas un filozofijas, gan senās, gan jaunās, tā tas ir bijis, ir un būs. Pastāv divas idejas, kuras var nekavējoties sasaistīt ar gara nemirstīgo dabu, un tās ir dzīve pirms šīs dzīves un reinkarnācija. Mēs nevaram ticēt gara turpmākajai eksistencei, kamēr neesam pieņēmuši tā eksistenci pirms tam. Diezgan dīvaini vērot, cik daudz cilvēku ir gatavi pieņemt nemirstības doktrīnu jeb dzīvi pēc nāves un vienlaikus apstrīdēt dzīves iespēju pirms piedzimšanas; bet racionāli mēs nevaram pieņemt nākamo dzīvi, ja nepieņemam pagātnes dzīvi, jo mūsu nākamā dzīve pierāda, ka tagadējā dzīve būs tās iepriekšējā dzīve.
Nav iespējams atšķetināt visus mūsu tagadējās esamības mudžekļus neņemot vērā to, kas ir bijis pirms tam. Redzot kā nevainīgs bērns slīgst ciešanās bez jebkāda acīmredzama iemesla, vai godīgs cilvēks nesaņem nopelnīto, mēs esam sašutuši par tādu kliedzošu netaisnību. Bet kosmiskajā visumā nevalda anarhija vai nejaušs gadījums. Protams, pastāv arī ortodoksālais viedoklis, kas paredz, kas šīs lietas ir atkarīgas no Dieva, Dižā Nodoma, bet tikai šādi pliki skaidrojumi nesniedz mums mierinājumu un nelej gaismu pār patiesību.  Kāpēc vistaisnīgākajai un visžēlsirdīgākajai būtnei vajadzētu, lai viņas bērni cieš? Pat vienkārši labs tēvs ir žēlsirdīgāks pret saviem bērniem. Kā tad var tas, kas ir absolūtās mīlestības iemiesojums, būt nežēlīgs pret saviem bērniem? Lai atrastu izskaidrojumu, mums jāieskatās pašas dzīves būtībā, tur arī slēpjas mūsu pašreizējās fiziskās eksistences nosacījumu atslēga. Te mums atkal var rasties skeptiskas noslieces, un tieši, ja mēs pastāvam pirms dzīves, kāpēc mēs neatceramies savu pagātni? Tas šķiet spēcīgs pretarguments reinkarnācijai un iepriekšējai dzīvei, bet patiesībā ir tikai mazs iebildums, jo cik lielā mērā mēs vispār esam atkarīgi no savas atmiņas. Dažreiz mēs neatceramies, kas atgadījies ar mums vakar vai aizvakar, ir arī cilvēki ar ģeniālu atmiņu, kas atceras katru savas dzīves vissmalkāko detaļu, sākot jau ar agru bērnību. Tikai dzīves detaļu atcerēšanās neatspēko mūsu eksistenci. Piemēram, mēs nevaram teikt, ka mūsu gars nav eksistējis bērnībā, tāpēc, ka nevaram atcerēties šo savas dzīves posmu. Tomēr ir kāda liela svētība šajā aizmāršībā, jo dažreiz mūsu pagātnes atmiņas kļūst par traucēkļiem ceļā uz progresu. Tās velkas mums līdzi un kā tumši mākoņi apklāj mūsu likteņa sauli. Tāpēc šis plīvurs ir Dievišķās Gudrības vislielākā svētība, kas liek aizmirst un palīdz mums iesākt no jauna katru nākamodzīvi. Vēl kāda laba ar garu un likteni saistīta ideja skar evolūciju. Un evolūcija paredz pastāvēšanu pirms dzīves;jo nekas nevar attīstīties no nekā. Mūsu tagadējā dzīve ir attīstījusies no citas dzīves formas un, protams, ka tā nerodas no nekā. Indijā, evolūcijas temats netiek ierobežots dzīves fizisko aspektu kontekstā; tas tiek saistīts ar iekšējo garīgo būtību, bez kuras nav iespējama nekāda dzīve un praktiski nekāda evolūcija.