Filozofija tā ir zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgajiem attīstības likumiem. Phileo – mīlēt; sophia ¬– gudrība, kas kopumā tiek tulkots kā gudrības mīlestība vai mīlestības gudrība. Filozofēšana tā ir pastāvīgas spējas domāt.

• Neotomisms (Žilsons). Reliģisks filozofijas virziens. Katolicisma filozofijas mācība. Teoloģisks, objektīvā ideālisma paveids.
Filozofijas pamatjautājums ir jautājums par matērijas un apziņas materiālā un garīgā attiecībām.

Religio (latīņu val.) –

1) sabiedrības apziņas forma;

Zinātne ir cilvēka darbības sfēra, kuras funkcija ir izstrādāt un sistematizēt zināšanas par īstenību.
Zinātnes mērķis ir atklāt likumsakarības, t.i., atspoguļot īstenību:

Filozofijas rašanās priekšnosacījums – mitoloģijas attīstība. Filozofijas nodalīšanās no mitoloģijas bija vēsturiski ilgstošs process, un situācija, kad vēl nevarēja runāt par filozofiju kā par specifisku apziņas formu, bet mitoloģijas ietvaros jau bija radušās pēc sava rakstura filozofiskas vai tām radnieciskas atziņas, tiek raksturota kā pirms filozofija.

Antīkā filozofija – mūsdienās saprotot filozofijas mācības, kas veidojušās senajā Grieķijā un sengrieķu kultūras izplatības areālā, kā arī senā Romā antīkās kultūras ietvaros (7. – 6. gs. p.m.ē. līdz 5. gs. p.m.ē.)

Buda bija filozofs. Budisms radies no filozofijas.
Senās Indijas un Ķīnas (Senā Austrumu filozofija) attiecināma uz 1. gadu tūkstoša p.m.ē. vidu. Šis laiks ir robeža, kad 3 punktos – Ķīna, Indijā un Grieķijā vienlaicīgi sāk attīstīties filozofija – aptuveni 6. gs. p.m.ē.

Laiks, kad brūk Romas impērija. Lai sāktu pārskatīt viduslaiku filozofijas būtību un vispārējos posmus, der atcerēties, ko antīkā filozofija būtiski ietekmējusi, bet plašākā nozīmē, visas cilvēces garīgās dzīves attīstība, visos turpmākajos vēsturiskajos periodos.