Antīkā filozofija – mūsdienās saprotot filozofijas mācības, kas veidojušās senajā Grieķijā un sengrieķu kultūras izplatības areālā, kā arī senā Romā antīkās kultūras ietvaros (7. – 6. gs. p.m.ē. līdz 5. gs. p.m.ē.)
Antīkā filozofija veidojusies sengrieķu, vēlāk latīņu valodā. Saglabājies maz tekstu. Daļa rakstīto avotu saglabājušies tulkojumos, visbiežāk no grieķu oriģināliem, latīņu, arābu, senebreju, armēņu un citās valodās. Uz antīko kultūru neattiecina tos rakstu pieminekļus, kas sacerēti sengrieķu vai latīņu valodās, bet pauž šai kultūrai svešas ideoloģiskās mācības.
Antīkā filozofija iztirzāto problēmu ziņā nav šķirama no:
• Antīkās literatūras;
• Mitoloģijas;
• Vēstures;
• Dabas zinātnes;
• Retorikas;
• Juridiskajiem tekstiem;
• Dzīves veida kopumā.
Antīkā sabiedrība bija sava laika visattīstītākā sabiedrības forma. Pirms tās pastāvēja pirmatnējās kopienas, bet dažos reģionos verdzība. Piemēram, Divupē, Ķīnā un Indijā.
Antīkā filozofija radās un pastāvēja kā vergturu sabiedrības valdošo šķiru pasaules uzskats. Kopumā tā pauda valdošo šķiru dažādu grupējumu intereses un noskaņas. Antīkā filozofija izveidojās par antīkās kultūras centrālo asi. Konkurējot par ietekmi sabiedrībā ar antīko mitoloģiju, literatūru, teātri, tēlniecību un citām kultūras formām.
Antīkās sabiedrības norieta periodā filozofija zaudēja savu ietekmi uz plašākām sabiedrības aprindā, kuras nonāca arvien spēcīgākā naidīgu reliģisko mācību, it īpaši kristietības ietekmē.
Antīkās filozofijas vēsturi iedala 3 periodos:
1. Pirmssokrātiskais (6. gs. sākums p.m.ē. – 5. gs. 2. puse p.m.ē.) Antīkā domāšana veidojas no mitoloģijas, ticējumiem, mākslas tēliem, morāles sentenču līmeņa par zināšanu sistēmu. Galvenie filozofijas domāšanas centri bija Grieķijas pilsētas: Milēta, Efesa, Klazomena, Eleja un citas.
Šā laika filozofijas uzmanība pievērsta kosmogonisku problēmu risināšanai. Centās noskaidrot, kas ir pasaule, kā tā radusies, no kā tā sastāv un kurp virzās. No atbildes bija atkarīgi dažu pirmssokrātiķu uzskati par cilvēka vietu pasaulē. Daudzi filozofi savas svarīgākās atziņas uzticēja tikai mācekļiem un tuvākajiem uzskatu piekritējiem. Pārējie ar viņu gudrībām iepazinās daļēji. Slepenība bija par cēloni tam, kādēļ daudzu tā laika filozofu darbi līdz mums ir saglabājušies tikai īsu fragmentu formā.
Pirmssokrātiskās filozofijas virzieni:
• Milētas skola Jonijā (Tauless, Anaksimanders, Anaksimens);
• Pitagoriešu skola Dienvidu Itālijā;
• Efezas Hēraklīta mācība Jonijā;
• Elejiešu skola dienvidu Itālijā (Ksenofans, Parmenīds, Zenons, Meliss);
• Ziemeļu Grieķijas domātāji (Dēmokrīts, Zēmits).
2. 5. gs. 2. puse – 4. gs. 2. puse p.m.ē. filozofija attīstās Atēnās. Te svarīga vieta ir Sokrātam, Platonam un Aristotelim. Filozofijas uzmanības centrā ir cilvēks, cilvēka attiecības ar sabiedrību, ar valsti, kā arī kultūras problēmas.
3. Visilgākais periods, kuram nav zināmi precīzi gadu skaitļi, kad tas sākās, bet aptuvenais laiks ir 323.g p.m.ē. – 5.gs. Filozofija šajā periodā darbojas Romas impērijas laikā. Beidzas līdz ar antīkās sabiedrības un kultūras sabrukumu 5. gs. beigās.
Atēnās joprojām bija nozīmīgs filozofiskais centrs. Rosīga teorētiskā dzīve pastāvēja ilgi Aleksandrijā, Romā u.c. pilsētās. Šī perioda filozofija galvenokārt iztirzāja ētikas problēmas. Daudz laika veltī loģikai un izziņas teorijai. Šo periodu vēsturnieki raksturo kā antīkās filozofijas pagrimuma laikmetu, bet pastāv arī pretēji uzskati, ka profesionālā līmenī šī perioda filozofi ievērojami pārspēja agrākos. Viņi izmantojot bibliotēkas labāk orientējās ikviena agrākā laikmeta literatūras, vispārējās kultūras un filozofijas sasniegumos, nekā šo sasniegumu laikabiedri. Viņu rīcībā bija precīzāki domu izteikšanas līdzekļi, nekā priekšgājējiem, īpaši terminoloģijā.
Filozofiem nebija tieksmes izzināt patiesību un darīt to zināmu citiem, kas raksturīgi daudziem agrāko paaudžu domātājiem. Pietrūka vēlēšanās aktīvi darboties un pietrūka atbildība par rīcību. Perioda beigās daudziem parādījās tieksme uz misticismu.
Antīkā filozofija būtiski ietekmēja Eiropas, arī visas cilvēces garīgās dzīves attīstību visos turpmākajos vēstures periodos. Pilnīgi aizmirsta tā netika nekad. Kaut agrajos viduslaikos Rietumu Eiropā pat visizglītotākajiem bija trūcīgs priekšstats par to un arī musulmaņu zemēs interese par antīko kultūru visbiežāk izpaudās interese par Aristoteļa uzskatiem loģikā.
Arī klasiskajos viduslaikos Rietumu Eiropā plašākas izglītotu ļaužu aprindas puslīdz zināja tikai dažus Aristoteļa darbus. Turklāt visbiežāk dogmatisku pārstāstījumu veidā.
Liela nozīme antīkajā filozofijā bija renesanses perioda cilvēku pasaules uzskatu veidošanā. Sākot ar 15. gs. Rietumu Eiropa iepazina gan nedogmatizētus Aristoteļa sacerējumus, gan Platona dialogus, gan citu domātāju darbus. Antīkā filozofija visā jauno laiku vēsturē bijusi bagāta krātuve sabiedrības zinātņu speciālistiem un ierosinājuma avots visiem izglītotiem cilvēkiem.