Pagājušā gadsimta beigās aizgāja no dzīves Skolotājs, kas, līdzīgi Dižajiem Iesvētītajiem, sasniedza sevis pilnveides augstumus. Templis, kurā dzīvoja Rāmakrišna, atradās lielu ceļu krustcelēs, 6 km attālumā no Kalkutas, svētās upes Gangas krastos, Dakšinesvarā. Šurp ik dienas nāca milzīgs svētceļotāju skaits, kas ar pateicību aiznesa sev līdzi neticami spēcīgu mīlestības un gudrības gaismu, ko izstaroja šis cilvēks. Līdz šim tempļa akmeņi glabā sevī viņa sirds siltumu, kas bija piepildīta ar kosmisku mīlestību pret visiem uz Zemes dzīvojošajiem.
Viņš piedzima 1836. gada 18.februārī Indijā vienā no Bengālijas ciemiem, nabadzīgu braminu ģimenē, kas dzīvoja ļoti smagu dzīvi. Tas bija parasts draiskulīgs bērns, par kura īpašo misiju nenojauta nedz viņa vecāki, nedz viņš pats. No saviem vienaudžiem viņš atšķīrās ar neparastu spēju ieslīgt ekstātiskos stāvokļos, ko pieļāva viņa neticami smalkā jūtība pret visu skaisto un dabas, mūzikas un dzejas harmoniju.
7 gadu vecumā zēns zaudēja tēvu. Ģimene palika bez iztikas līdzekļiem un vairākus gadus dzīvoja briesmīgā nabadzībā. Pēc tam vecākais dēls pārcēlās uz Kalkutu un atvēra tur skolu. Viņš paņēma pie sevis jaunāko brāli, bet tas iekšējo pārdzīvojumu pārņemts nevēlējās mācīties. Zēns vadīja brīvu dzīvi, pats pelnīja savai iztikai. Vēlāk viņa brālis sāka kalpot dievietes Kali templī Dakšinesvarā. Kad brālis nomira, jauneklis aizstāja viņu. Tad viņam bija apritējuši jau 20 gadi.
Sākumā viņš bija tāls no idejas piekļūt neizzinātā un neredzamā pasaulei. Bet pakāpeniski vēlme ieraudzīt Dievību sāka augt un pārņēma visas jaunā priestera domas un jūtas. Tā tik ļoti pārņēma visu Gedadhara būtni, ka viņš nevarēja vairs nedz lūgties, nedz izpildīt dievkalpojuma ceremoniju. Visbeidzot, viņš aizgāja no tempļa un apmetās mazā birzī tās tuvumā. Viņš pavisam aizmirsa par sevi, nemanīja, kas notiek apkārt, un ja viņu neaprūpētu radinieks, jauneklis būtu nespēkā nomiris. Viņš domāja tikai par Māti - Dievieti Kali un pastāvīgi piesauca viņu, bet nesekmīgi. Viņu pārņēma izmisums. Viņš nolēma, ka nepietiekami ziedojas, nepietiekami pauž savu mīlestību, ka viņam, pirmkārt, ir jāatbrīvojas no visiem aizspriedumiem un pieķeršanās. Viņš iznīcina visu savu niecīgo īpašumu un zvērēja vairāk nekad nepieskarties naudai. Pēc tam viņš nolemj, ka pasaulīgā bauda - tas ir grēks, ka dvēsele - bezdzimuma, ka naudas un dzimuma ideja attālina cilvēku no Mātes. Viņš pēkšņi skaidri apzinās, ka visa gaisma – ir tikai Mātes izpausmes, ka viņa dzīvo katras sievietes sirdī.
Viņa vēlme saplūst ar Dievību pārvērtās neprātīgā kaislē. Tiecoties iznīcināt neredzamo šķērsli, kas stāvēja viņa priekšā, viņš riskēja ar savu dzīvību, ieslīgstot tik dziļos ekstātiskos stāvokļos, kuru laikā dvēsele varēja pamest viņa ķermeni uz visiem laikiem. Bet reiz šī siena sabruka, - viņš atskārta un sajuta, ka visa pasaule slīgst bezgalīgā gaismas okeānā. Un tad visā sava apžilbinošā starojuma krāšņumā viņa priekšā parādījās Māte Kali.
Kopš šīs dienas viņš pastāvīgi mēģināja atkārtot šo ne ar ko nesalīdzināmo dziļās iegremdēšanās Dievišķajā apziņā stāvokli, pilnīgu saplūšanu ar Dievību - transa stāvokli, kuru indieši sauc par Samadhi. Bet nevar nesodīti pietuvoties bezgalībai. Gremdējoties šajos stāvokļos, visu viņa būtni pārņēma drebuļi un trīsas. Viņš nekontrolēja savu ķermeni un domas. Kāds spēks  vadīja viņu, un viņš nesaprata šī spēka būtību. Šim spēkam viņš atdevās bez pretošanās. Tas vadīja viņu caur vairākām transformācijām: te viņš iejutās Rāmas lomā, te Radhas, te Sītas. Katras dievības apziņa izšķīda viņa apziņā. No tik karstas enerģijas kvēles viss viņa ķermenis dega kā ugunīs, mazākās asins lāses parādījās uz ādas virsmas. Viņš vairs negulēja un pārstāja ēst.
Šis halucināciju periods bija nepieciešams posms. Tas nostiprināja viņa garu, pacēla viņu Dižo mistisko atklāsmju augstumos. 1859. gadā, 28-gadu vecumā, viņš atgriežas mājup Kamarkupurā. Māte grib apprecināt viņu, tā cerot viņu glābt no apsēstības ar dievišķo. Viņš nepretojas un apņem par sievu ...5-gadīgu bērnu. Tā bija garīgā savienība, nevis fiziskā. Kā sekas, laulība izrādījās pārsteidzoši brīnišķīga. Pēc kāzām mazā Sarodamoni atgriežas savu vecāku mājā, lai atkal satiktos ar vīru pēc 9 gadiem. Bet vīrs atgriežas savā templī, kur dievišķās vīzijas atkal pārņem viņu nu jau ar divkāršu spēku. Un atkal sajūsma un izmisums nomaina viens otru.
Pagāja divi gadi. Nebija neviena, kas palīdzētu viņam iziet no mokpilnā stāvokļa. Bet beidzot nāca palīdzība. Nāca tā no sievietes- brīnišķīgas un neparasti gudras. Viņa meklēja cilvēku, ko atzīmējis Dievs. Viņa palika ar viņu, lai palīdzētu atkal noiet to ceļu, ko viņš pats bija nogājis, bet nu jau ar pilnīgu visa notiekošā izpratni un apzināšanos. Pēc apmācību perioda, sapulcē, kas tika sasaukta pēc viņas iniciatīvas Dakšinesvarā, autoritatīvi teologi atzina viņu par jauno Avatāru /Cilvēku-Dievu/.Viņš kļuva par to, ko mēs saucam par Rāmakrišnu.
Viņa popularitāte sāka augt. No tālienes nāca svētceļotāji paskatīties uz jauno Avatāru. Viņš savukārt līdz dzīves beigām palika vienkāršs un pieejams ļaudīm, bez jebkādas godkārības ēnas, un nodarbojās tikai ar jaunu atklāsmju meklējumiem. Viņš redzēja savā priekšā vēl nesasniegtus augstumus. Viņam bija nepieciešamas zināšanas. Viņam bija jānoiet okultista ceļš, bet šajā jautājumā Bhairavi vairs nevarēja viņam palīdzēt. Bija vajadzīgs cits Skolotājs. Un tas parādījās 1864. gada beigās. Totapuri - kails cilvēks, sanjasins, ceļojošs mūks, zinātnieks un filozofs, kas ar 40-gadīgas prakses palīdzību bija sasniedzis augstāko Vedantas atklāsmi. Totapuri gāja garām templim un ieraudzīja uz kāpnēm Rāmakrišnu, kas bija iegremdējies dziļā meditācijā. Viņš sacīja: "Mans, dēls, es redzu, ka tu jau tālu esi pavirzījies uz priekšu patiesības ceļā. Ja gribi, es palīdzēšu tev sasniegt nākamo posmu. Es iemācīšu tev Vedantu."
Rāmakrišna ar pilnīgu uzticību nodeva sevi jaunā skolotāja rokās, kas trīs dienu vietā palika ar savu skolnieku 11 mēnešus. Pirmkārt, viņam bija jāiziet iesvētes pārbaudījums. Vedantā Iesvētītajam ir jāatsakās no visām privilēģijām un atšķirības zīmēm. Pēc tam viņš atsakās no visām cerībām, pieķeršanās un ilūzijām. Viņam ir pilnīgi kailam jāveic simboliska sava "Es" apbedīšanas ceremonija. Tikai pēc tam ir atļauts apvilkt sanjasi (tāda, kas devis atteikšanās zvērestu) okerkrāsas drānas.
Mācības bija smagas. Lai nonāktu pie patiesības bija jāsasprindzina un jāapkopo visi spēki. Bet tik tikko nonākot pie tās, viņš vienā lēcienā uzreiz sasniedza mācības pēdējo posmu, ļoti ātri panākot to, kas Totapuri prasīja 40 gadus. Pēc Totapuri aizbraukšanas, 1865. gada beigās, Rāmakrišna vēl vairāk kā pusgadu atradās apburtā uguns aplī. Sasprindzinot visus spēkus, viņš tiecās saplūst ar Absolūtu. Viņš atradās kataleptiskā ekstāzes stāvoklī, bet par gara pamesto un sabrūkošo ķermeni atkal nācās rūpēties radiniekam. Kā sekas, Rāmakrišna atzina, ka pārbaudīja Dieva pacietību, jo nevarēja neatgriezties atpakaļ un tikai brīnums viņu glāba. Nevienam no saviem skolniekiem viņš nav ļāvis atkārtot šo pieredzi, izņemot Vīvekanandu. Vienā no telepātiskajiem kontaktiem ar E.I.Rērihu Skolotājs Morija sacīja: "Rāmakrišna pieļāva nelabojamu kļūdu, kas saīsināja Vīvekanandas dzīvi, un tā bija Samadhi atļauja. Viņš varēja dzīvot līdz pat šai dienai un pārstāvēt Indiju".