Šo zemi sauca par Indostānu, tās nosaukums cēlies no varenajiem ziemeļaustrumu Hindukuša kalniem, un tam nebija nekāda sakara ar Hinduismu. Pēdējais bija cieši saistīts ar gandrīz neškērsojamo Indusas(Indus) upi, kas biedēja šaja zemē ienākošās ciltis un karotāju pulkus.Viņi arī nokristīja šo apgabalu un tā ļaudis par 'Indiešiem'. Patiesībā, tas bija kontinents: ko ieskāva augstas kalnu nogāzes un trakojošas jūras: bet to apdzīvojošie cilvēki savā civilizācijā dabiski absorbēja visas kultūras, nekad pat nemēģinot atbrīvoties no pakļautības un pretoties fiziskajiem iekarojumiem. Indiešu Gudrie, tā kā tauta attīstījās bez kāda īpaša evaņģēlija, sacerēja Vēdu himnas, kas bija pirmā tik milzīga apjoma literatūra visā pasaulē. Hinduisms – savās neskaitāmajās formās, izpausmēs un saturā – kļuva par dzīvesveidu un par visu dzīvo būtņu godināšanu: par īstu dabas brīnumu: tas meklēja Augstāko Būtni iekšējās nevis ārējas izpausmēs, bet soli pa solim būvēja paražas, lai regulētu (un nevis kontrolētu) pasaulīgo jeb laicīgo uzvedību: caur lūgšanām un rituāliem. Acīm neredzamais tika saskatīts pat necila ubaga dvēselē. Gadsimtu gaitā Hinduisms turpināja paust neparastu elastīgumu un spēju pieņemt un pielāgoties, polimizēt un pēc tam asimilēt dažādas ticības pārliecības un pat pilnīgu nihilismu. Neskaitāmi viedokļi un uzskati, bet tam visam pa virsu – iedzimtie un svešie virzieni, tādi kā Kristietība, Budisms, Džainisms, Zoroastrisms, Islāms un Sikhisms, kas lieliski sadzīvoja cieši līdzās viens otram. Izņemot gadījuma rakstura atkāpes, tie visi dzīvoja harmonijā. Katram no tiem vienmēr bija iespēja zelt un plaukt, te valdīja neizmērojama iecietība, kas nav salīdzināma ar anti-Semītisma un Anti-Islāma krusta karu anālēm uz šīs asinīm kristītās planētas.
Sabiedrības iekšējā saskarsme un vispārēja integrācija spēlēja galveno kopienu un grupu vienotāja lomu, veidojot dažādu tautu reliģisko identitāšu mozaīku: bet vienmēr atbalstot nacionālo identitāti. Ko šī spēja izdzīvot un ļaut dzīvot citiem sniedza valdošajam Hinduismam, ir tiešām izpētes vērts. Pat to sirdis, kas atstājuši Indiju, Indija nepamet. Tas ir pieticīgs mēģinājums atklāt šīs Indiešu nezūdošās dzīvotspējas būtību. Tāpat tas ir mēģinājums atklāt un nodalīt šo fascinējošo reliģiju no dogmatiskiem uzskatiem, kas var ierobežot tās izpratni.
Vairākums Vēdu dievu bija dabas spēki,tādi kā saule, mēness, uguns vai vējš.Viens no svarīgākajiem Indijas pakāpeniskās apvienošanās rādītājiem bija veids, kādā savstarpēji sapluda Vēdu un ne-Vēdu mīti un leģendas. Hinduisms nav reliģija, kas nākusi kā atklāsme (līdzīgi Jūdaismam), vai kuras pamatus licis kāds indivīds: ko ticīgie uzskatītu par Dieva Dēlu (kā Kristietībā) vai Dieva sūtni (kā Islāmā). Tieši otrādi, tā ir filozofija, dzīvesveids un dzīves godināšana. Tā ir attīstījusies vairāk nekā trīs piecu tūkstošu gadu laikā un turpina būt nemainīgi dzīvotspējīga arī mūsu laikos.
Tās dzīvotspēju meģinaja izskaidrot Dr. Heinrihs Cimmers, ievērojams divdesmitā gadsimta filozofs, kas atzīmēja, ka Mēs, Rietumi, esam nonākuši krustceļos, pie kuriem Indiešu domātāji stāvēja jau ap septiņsimto gadu pirms Kristus, un pie kuriem visu civilizāciju pārstāvji parasti nonāk dabiskā ceļā, atbilstoši savām spējām un reliģiskās pieredzes nepieciešamībai. Meklējot šīs vitalitātes saknes, cilvēks var izprast savas vajadzības un atrast savu īsto vietu divdesmit-pirmajā gadsimtā.

Hinduisma pamatuzskati un filozofija ir ļoti iederīga un pilnība attiecināma uz mūsdienu pasaules problēmām. Pagātnē šī doktrīna ietekmēja gandrīz puspasauli: daļēji caur pašu Hinduismu, daļēji caur tā slavenākajām atvasēm, piemēram, Džainismu un Budismu. Vēdas, kas sastādītas otrajā tūkstošgadē pirms Kristus, iedvesa bijību pret radīšanas mistērijām. Saskaņā ar Rabindranatu Tagori, tās nes sevī dzejisku cilvēku kolektīvās reakcijas apliecinājumu pret pašu esības fenomenu.
Tā bija cilvēku spēcīgā un nemainīgā iztēle, kas pašā civilizācijas rītausmā nekādi neierobežoja dzīves mistiku. Tas atveda pie vairākiem viltus pieņēmumiem par eksistences un dzīvības izcelsmes teorijām, tādām, kādas mēs varam atrast Upanišadās, datētās ap 8-o gadsimtu pirms Kristus, ka arī vēlākajā Indiešu filozofijā.
Cits aspekts ir to morālais uzvedības kodekss. Konflikts starp to, ko cilvēks dara un, kas viņam ir jādara ir iebūvēts viņa un visuma dabā. Atzīstot cilvēku par Augstākā radīto būtni un visus cilvēkus uzskatot par brāļiem, Upanišadas lika pamatus savai visuresošā Dieva doktrīnai. Pašaizliedzīga darba sludinājums vēlākajā Bhagavad Gītā tam pilnībā atbilst. Divi galvenie Hinduisma virzieni bija Vēdiskais un Brahmaniskais. Vēdiskā reliģija sastāvēja no pielūgsmes, upurēšanas un ziedošanas rituāliem brīvā dabā pie uguns, dabas elementu un spēku tuvumā, kas iedvesa bijību senajos cilvēkos. Skaidrs, ka daba ieņēma galveno vietu, jo Vēdu dievu vairākums bija tādi dabas spēki kā saule, mēness, uguns, vējš un tā tālāk, kas kopā veido visiem pieejamu mitoloģisko dārgumu krātuvi. Savukārt, Brahmaniskais uzsvars uz rituāliem un praksēm atveda pie antropomorfu dievību rašanās; tam piemita izteikta vēlēšanās apvienot ne-Vēdiskās ciltis ar citām (Bratja, Andžavrata). Vēlākās dievības (tādas kā falliskais radīšanas simbols Linga) un Brahmanisma dievi sekmēja nozīmīgu dzīvnieku assimilācijas procesu, tie kļuva par dievu palīgiem jeb jājamdzīvniekiem,  piemēram, vērsis bija Šivas palīgs; pāvs tik saistīts ar Skandu (Kartikeija); lauva  ar Durgu; pūce ar Lakšmi; un gulbis ar Sarasvati, tada bija vispārējā pielūgsmes platforma.Cieši līdzās tādām dievībām, kā Brahma radītājs, Višnu glabātājs un Šiva iznīcinātājs, kas aizstāja Vēdisko vēja (Pavana), lietus (Varuna), pērkona (Indra), saules (Sabita), mēness (Čandrama) utt. pielūgsmi; rituāli un paražas apvienoja sabiedrību zem viena strukturēta uzvedības koda, kura mērķis bija cildena dzīve. Svētku un sēru ceremonijas vadīja cilvēku cauri dzīvei, bet rituālā pielūgsme un godināšana bija tieši adresēta iekšējam dievam.
Sociālais tīkls tika veidots saskaņā ar sabiedrības spējām un nosliecēm, kas nu jau bija sadalījušās noteiktās grupās. Idejas un uzskati, kas caurvij Hinduismu, nodrošināja to ar nepieciešamo psiholoģisko un intelektuālo bāzi. Daudzi uzskati un prakses uzsver kopš laika gala pastāvošo laicīgo cilvēka dzīves kārtību, nevis reliģisko. Tieši šie principi joprojām ēdina Indiešu pasauli.
Upanišadas centrējas ap Brahmana (visuresošais Dievs) un Ātmana (Es) doktrīnu, uzsverot, kas tas ir viens un tas pats. Augstākais izpauž sevi it visā un katrā dvēselē, kas ir tēlaini aprakstīts Upanišadās: Tat Tvam Asi (Tu esi Tas). Šī ideja ir lielākās daļas reliģisko domu sakne, un vēlāk to attīstīja Šamkara savā Advaitas(nedivdabības) doktrīnā. Tā ir monistiska doktrīna, kas noliedz pasaules pastāvēšanu atsevišķi no Dieva. Taču Bhagavad Gīta ir savādāka. Sacerēta dažus gadsimtus pēc Upanišadām, ap 500 gadu pirms Kristus, tā pēta nevis pasaules nerealitāti, bet cilvēka pienākumus tajā. Tiek sludināta gara neiznīcība, kā ideālas tiek liktas priekšā pašaizliedzīgas darbības un katram cilvēkam tiek stāstīts par viņa vai viņas pienākumiem. Tieši šajā periodā - starp 800 un 500 gadu pirms Kristus – tika likti mūsdienu Hinduisma pamati. Politeisms atbrīvo ceļu monoteismam jeb viendievībai, izkristalizējas uzvedības morālais kodekss un, kopumā, tiek noteiktas Hinduisma nākotnes tendences. Parādoties Džainismam un Budismam, abi šie virzieni attīsta jau pastāvošos atteikšanās un mīlestības ideālus, kā arī vēršas pie valdošās reinkarnācijas metafizikas, tikai ar kvalitatīvi atšķirīgiem akcentiem. Pēc tam, kad Indija jau gandrīz pusi tūkstošgades ir nodzīvojusi lielākoties Budisma ietekmē, Hinduisms atkal atgūst dominējošās pozīcijas. Tomēr, Budisms atstāj pēc sevis vērā ņemamas pēdas Hinduismā, paplašinot tā mitoloģiju, kultūras saturu un pat ietekmējot tā morāles kodeksu.
Post-Budisma Hinduisma tendenču starpā var izcelt uzsvaru uz trim galvenajiem Dieva sasniegšanas ceļiem: Džnana (zināšanas), Karma (darbība) un Bhakti (uzticīga nodošanās). Kamēr Advaitas Vedantisti, piemēram, uzsver zināšanu ceļu, daudzi Bhakti kustības sekotāji biežāk pieņem uzticīgas nodošanās un ziedošanās ceļu, nevis vēsas pateicības demonstrācijas Dievam. Kaut arī Bhakti kopumā nav Vēdiska tradīcija, tā palīdz attīstīt Avatāras (dievišķā iemiesojuma) ideju, ļaujot cilvēkam iemīlēt personificētu Dievu, kas ir daudz vieglāk, nekā pārdomāt Upanišadu visuresošo un abstrakto Brahmanu.
Bhakti kustība bieži centrējās uz Avatārām, tādām, kā Rāma vai Krišna. Pat pielūdzot neiemiesotos dievus, Bezveidīgajam tiek piešķirta kāda forma: kā, piemēram, Višnu, Šivas vai Kali gadījumā. Bhakti zēla un plauka viduslaikos, kad to stiprināja Musulmaņu Sūfiju tradīcijas.
Sanskrita literatūra ir ārkārtīgi bagāta ar savu dzeju, beletristiku, drāmu, ētiku un literatūrzinātni. Eposi Rāmajāna un Mahabharata ir pazīstami gan tuvās, gan tālās dienvidu un dienvidaustrumu Āzijas zemēs. Pat raksti - Brahmi un Kharošti, - kas parādījās uz tūkstošgades mijas sliekšņa sasniedza no vienas puses Tibetu, Šrilanku un Taizemi, no otras Afganistānu un pat centrālo Āziju. Tāpat tie kļuva par vienpadsmit rakstu pamatu, kas pastāv divdesmitdivās augsti attīstītās Indijas valodās, neskaitot neskaitāmos valdošos dialektus.
Neiedomājami detalizētie traktāti par mākslām un estētiku, kas ir dziļā harmonijā gan ar ikonogrāfiju, gan reliģiskajiem rakstiem, ir īpašs Indiešu kultūras fonds. Rasas (emocionālā) artikulācija, ko izjūt Rasika (auditorija) un, kas rezultātā izraisa Bhavu (mākslinieka-izpildītāja emocionālā izpausme), ir tik detalizēta un smalka kā Indiešu arhitektūras, tēlniecības, gleznošanas un dzejas kanoni. Pasaulē ir tikai dažas civilizācijas, kas sacerējušas tik meistarīgu traktātu kā Natja Šastra, un radījušas tik lielu skaitu komentāru, piedāvājot integrālu Indiešu vizuālās un skatuves mākslas redzējumu.
Rituāli un ceremonijas ir veltīti iekšējam dievam, bet gadatirgi un festivāli domāti visai sabiedrībai, to laikā visas kopienas savienojas ar Dabu vai dievišķo, lai arī cik idealizēti un abstrakti tas būtu. Šie pasākumi atjauno saikni ar sabiedriskajām un garīgajām saknēm, un caur neizmērojamo labsirdību, draudzīgumu un biedriskumu dod jaunu enerģiju sabiedrības un indivīda dzīvei.
Ar Hinduisma dzīvotspēju var vienkārši aplipināties, tā nodrošinājusi tam jaunu labklājīgu dzīvi tālu prom no dzimtenes, bet tomēr saglabājot Hinduisma izcelsmes un kultūras saknes.