Indiešu rituālos var vērot visa veida reliģiskās darbības. Dharma (reliģija), saskaņā ar Dr. Radhakrišnanu, ir uzvedības kodekss, ko atbalsta cilvēku kolektīvā sirdsapziņa. Tā nav subjektīva, neuzspiež savus uzskatus kā individuālā sirdsapziņa, nedz ārēja, kas jāizprot tādā nozīmē, ka tai liek pakļauties likums. Dharma neievieš tikumību ar varu, tā vada cilvēkus pretī tai. Tas nav nemainīgs mehānisku likumu kodekss, bet dzīvs gars, kas aug un kustas atbilstoši sabiedrības attīstības virzienam. Turklāt, indivīda sirdsapziņai ir nepieciešama vadība, viņam ir jāizprot un jāīsteno savs mērķis, dzīvojot saskaņā ar garu, nevis sajūtām. Jebkāda veida reliģiska rakstura darbība – no Vēdu Āriešu upurēšanas ceremonijām līdz primitīvām animistiskām praksēm, visas tās atspoguļotas Indiešu rituālos. Kaut arī paražu vairākuma nozīme un jēga ir mainījusies laika gaitā, un daudzas no tām pašlaik ir tīri simboliskas, tās joprojām ieņem būtisku vietu Indiešu dzīvē. Ar cēla dzīvesveida mērķi, ārkārtīgi smalki attīstītie rituāli sastāda likumu kodeksu, ar kuru starpniecību var saglabāt un vairot Šakti (spēks), kas būtībā vairo arī Punju (tikumus), un izvairīties no Papas (netikumiem). Tikumu vērtība ir saistīta ar Dharmu, kas paredz dzīvošanu sabiedrībā un tai atbilstošu uzvedību, kas mainās atkarībā no laika, vietas un personas, ja, savukārt, viss ir otrādi, tas ir trūkums jeb netikums. Runājot par noteikumiem, kas attiecas uz tīrību un šķīstību, prāta attīrīšana ir galēji nepieciešama pirms kalpošanas vai Vratas (zvērests) došanas. Ar labdarību saistītas idejas apliecina to, ka gan nopelniem, gan sodam ir sakars ar dāvanu došanu un pieņemšanu, jo dāvanu došana cēlina dāvinātāju. Tiek augstu godāts vecums, tā veicinot spontānu cieņu pret vecākajiem un saglabājot veselas ģimenes-saiknes. Tāpat laulātā pāra dievišķības godināšanas mērķis ir celt laulību savienības svētumu (tā tiek iesvētīta, ejot apkārt ap svēto uguni) un nostiprināt attiecības. Svētā Upanadžana (svētā pavediena apsiešanas ceremonija) ir vārti uz mācību, kas paveras caur iepazīstināšanu ar svētajiem rakstiem un, galvenokārt, ar vissvarīgāko Rig Vēdas Gaijatri Mantru: Mēs apzināmies dieva Savitas spožo mirdzumu, lai viņš vada mūs mūsu lūgšanās.

Reliģiskie Rituāli
Centrālā iezīme, kas apvieno visu Indiešu reliģisko dzīvi, ir Krija (darbība): savlaicīga rituālās darbības izpilde. Tieši saskaņā ar laba darīšanas principiem dzīve iet savu gaitu. Rituāli sekmē Indiešu sabiedrības kopības sajūtu un stiprina saikni ar pasaules radošajiem ritmiem. Indiešu rituālu vēsture iesākās Vēdu laikmetā, ap 1500 gadu pirms Kristus. Vēdu tradīcija Jadžna (uguns altāris) sākās ar centra noteikšanu; svētā izplatījuma orientāciju; akmens uguns altāra nolikšanu; piemērota ceremoniju laika izvēli; svētās uguns iekuršanu; un vīna ziedošanu dieviem, visu šo ceremoniju avots ir pasaules vissenākā literatūra: Rig Vēda. Rituāli (un ar tiem saistītā mitoloģija, kas pavēra rituāliem milzīgas nozīmes dimensijas) vērsās plašumā Brahmanu periodā starp 900-700 gadu pirms Kristus. Tie bija teksti, kuros dažādas gudro grupas komentēja Vēdu himnas, - aprakstot un shematizējot rituālās ceremonijas un to ievērošanas nozīmi. Pēc-Vēdu laikmetā parādījās reformācijas kustības, kas propogandēja askētisko sevis atbrīvošanas ceļu. Cieši līdzās šīm kustībām atradās arī Indiešu filozofiskie teksti Šada Daršana (sešas skolas). No tām, Mimamsa, kaut arī pievērsa uzmanību Vēdu domai, pārformulēja fundamentālās upurēšanas uguns nozīmi, ietērpjot to metafiziskos terminos.Grihja Sūtras un Samhitas (rituālās rokasgrāmatas) bija pirmie teksti par ģimenes un mājas rituāliem. Tajos noteiktās ceremonijas bija ļoti vienkāršas, dažas bija iesakāms izpildīt regulāri, dažas svarīgos gadījumos. Turklāt teksti noteica ģimenes reliģiskās uzvedības noteikumus, īpaši izceļot un konkretizējot ceremonijas, kas saistītas ar atšķirīgiem cilvēka dzīves posmiem, kas tiks aprakstīts vēlāk. Agamas (pamācošu dialogu B klase) pirmoreiz tika iekļautas Tantras rakstos. Šaiva Agamā, piemēram, Šiva uzrunā savu dzīvesbiedri Parvati, te Šiva ir vīrišķā kosmiskā būtne un Šakti ir sievišķā radošā enerģija. Patiešām, daži Tantras rituāli uzsver, ka Šakti ir Šivas radošās enerģijas pielūgsme, jo viņa pauž vīrišķā un sievišķā principa dualitāti.

Vispārpieņemtie Rituāli
To mērķis ir sevis-attīrīšana pirms pielūgsmes un tie ietver Ačamanu (ūdens dzeršana no delnas, lai attīrītu sevi), galvas un locekļu apsmidzināšanu ar svēto ūdeni, un Mantru skaitīšanu. Pagātnes grēku izpirkšana (realitātē vai domās) tiek apliecināta ar zvērestu, grēki tiek attīrīti caur mazgāšānos, pielūgsmi noteiktās dienās, un īpaši, vienpadsmitajā jaunmēness dienā (Ekadaši). Pirms dievišķās svētības saņemšanas, ir jāveic īpašas ceremonijas un jāskaita lūgšanas (Prana Pratistha), kuru laikā tiek piesaukta un iedvesta dzīvība dieva tēlā (vai abstrakti – krūkā). Tam seko visplašāk izplatītā pielūgsme (Pudža): tiek piedāvāti ziedi, lapas, augļi, saldumi, ūdens, piens, medus un vīraks, dziedot slavas dziesmas dievam. Parasti ceremonijas kulminācija ir savstarpēja dalīšanās ar augļiem un saldumiem (Prasada), kas iepriekš tiek piedāvāti dievam kā rituālais ēdiens (Naividja). Ar ūdeni piepildīta māla vai misiņa krūka, apklāta ar mango lapām un kokosriekstiem, tiek novietota pielūgsmes vietā vai pie tās ieejas kā dievišķības emblēma un, kā labvēlīgs atgādinājums par bagātības dievieti. Vēdu upurēšanas uguns (Jadžna) ir visu rituālu kulminācija, tajā tiek izmantoti smalki apstrādāti akmeņi (Agni Čajana), no kuriem tiek būvēta ārkārtīgi komplicēta ģeometriska platforma (Vedi) jeb vieta (Kunda) svētajai ugunij. Tiek iekurta ceremoniālā uguns (Havana), kurā tiek mesti ziedojumi. Ķermeņa apmazgāšana svētvietās un svinīgu notikumu laikā ir plaši pazīstams rituāls, kas palīdz iegūt nopelnus un atbrīvoties no grēkiem. Kartika Snana septembrī-oktobrī ir mēnesi-ilgstoša reliģiska ceremonija, kurā nopelni tiek gūti caur ikdienas peldēm un lūgšanu skaitīšanu, kā arī ziedojumu piedāvāšanu dievam. Makara Sankranti, decembrī-janvārī, ir cits svinīgs gadījums, kurā atkal jau tiek ieteikta rituālā pelde, ugunskura dedzināšana, rituālais ēdiens un vērā ņemama labdarība, īpaši Uttar Pradešā, Biharā un Bengālijā. Līdzīgi notiek Pongal Sankranti Tamil Nadu un Andhra Pradešā, Puma Kumbha Snana Allahabadas upes saplūduma vietā, Ardha Kumbha Snana Haridvarā, Nasika un Udžaina upju krastos, kas notiek vienu reizi 12 un 6 gados attiecīgi. To kulminācija ir rituālās peldes svētajos ūdeņos un nopelnu gūšana. Puma Kumbha Snana un Ardha Kumbha Snana ir plaši-praktizēti rituāli, kas ietver gan desmit labu darbu paveikšanu katru dienu, gan īpašus rituālus, tādus kā trīskārtējās ikdienas meditācijas (Trisandhja Ahnik), tie var ietvert arī dažus no primitīvām kultūrām aizgūtus komponentus, piemēram, stāvēšanu pozīcijā uz vienas kājas vai mēles caurduršanu Čarak Pudžas laikā (aprīļa vidus).Atšķirīgo Tantras prakšu mērķis ir 'dusošās sievišķās enerģijas (Kundalini Šakti) pamodināšana' un pacelšana līdz tīrajai apziņai.

Dzīves-cikla Rituāli
Indivīda personīgajam dzīves ciklam tiek veltīti savi rituāli un sakramenti. Šīs Samskaras (sakramenti), kuru pēc skaita ir ap četrdesmit un, kas aprakstītas zemāk, var notikt ieejot bērna, pusaudža vai brieduma vecumā, pirms nāves un bēru ceremoniju laikā; nāves gadadienu atceres ceremoniju ietvaros. Ir atsevišķi kāzu rituāli; klēpja iesvētīšana; bērna dzimšanas rituāli; vārda došanas ceremonijas; iesvētīšana pirmoreiz atrādot bērnu austošajai saulei; pirmoreiz barojot viņu ar cietu barību; apgriežot viņam matus; iesvētīšanā apmācībā; svētā pavediena ornāts; un rituāli, pabeidzot mācības. Cilvēkam nomirstot, viņa dēliem ir jāveic sārta rituāli, lai caur smalki izstrādātām ceremonijām atgādinātu senčiem, vai tiem, kas aizgājuši pirms nelaiķa, par viņa garu. Meditācijas tehnikas arī ietver rituālus. Ir noteikti rituāli roku žesti (Mudras), ķermeņa pozīcijas un pozas (Asanas). Rituāliem ir arī noteikts izpildes laiks un priekšdarbi, kas ietver arī apkārtējās vides sagatavošanu. Sezonālos svētkus, svētceļojumus, tempļa svētbilžu pielūgšanu pavada atbilstošie rituāli, Indieši, patiešām, iesvēta visus notikumus, lielus un mazus, gan atsevišķas personības, gan kopienas dzīvē. Dažādi rituālo prakšu veidi variē no Bahja Pudžas (objekta- vai tēla pielūgsme) līdz pat Manasa Pudžai (transcendentālā pielūgsme). Cilvēka Ištas (izvēle) godināšanai var būt ārējas formas, kurā patiesības atklājas cilvēkam līdz ar viņa vēlmes intensitātes un prāta vienotības ar savu Išta Devatu (izvēlēto dievību) pieaugumu. Tas turpinās līdz pārvēršas par transcendentālu pielūgsmi: pielūgsmi bez objekta vai kādām atšķirībām. Transcendentālo apziņas stāvokli iezīmē Šunjas(tukšuma) izjūta. Visbeidzot rituāli noved pie koncentrēšanās uz Bindu (punkts), centru, kurā visa pieredze – viss esošais - tiek visaugstākajā mērā sapresēts: lai atgrieztos atpakaļ pie savas sākotnes. Līdzās dievu pielabināšanas idejai un, lai atvieglotu dzīvi, sakramenti tiek izmantoti arī kā sociāla izpausme. Plašākā nozīmē, rituālu sistēmas ietver sevī tempļa premisas. Garīdznieks piesauc tēla dievību, kas atrodas svētnīcā un ticīgais var kļūt par dieva klātbūtnes liecinieku (Daršan) tempļa ikonu-altārī, kurā katru tēlu caurstrāvo dievišķais gars (Antarjami). Katra priestera vai ticīgā rituālā pielūgsme Indiešu izpratnē neietver nedz cilvēku, nedz elku, tā ir iekšējā dieva pielūgsme.
Rituālu pasaulē centrālās ir Gaijatri Mantra (iesvētīšanas himna, ko Brahmini skaita saullēkta vai nopietnu ceremoniju laikā) un Bidža Mantra (sēklas jeb pamatzilbe, ko guru izmanto Dikšas iestājceremonijas laikā). Pancakšara Mantra (Om Namah Šivaija, kas sastāv no piecām zilbēm) Indiešu un Baliniešu rituālos tiek veltīta Šivam, šī ceremonija ir veids, kādā priesteris 'kļūst par Šivu', izpildot savus tempļa pienākumus. Tāpat arī Vaišnava Mantra (Om Namah Bhagavate Vasudevaija, divpadsmit-zilbju Višnu godinājums), kurā katra zilbe ir saistīta ar noteiktu mēnesi, līdz ar to arī ar Laiku kā tādu.

'Samskaras' Rituāli
 Samskaras (sakramenti) ir rituāli un ziedojumi, kurus Indietis veic un piedāvā, lai novērstu visus skērsļus, pārvarētu ļaunumu vai ko citu, kas ik pa laikam aptumšo cilvēka dzīvi caur dievu pielabināšanu. Samskaras var būt materiāli labumi, īpašumu ieguve, veselības atgūšana vai pat virsrokas gūšana strīdā, tāpat laime, labklājība un augsts stāvoklis sabiedrībā. Ar Samskarām saistītie rituāli ietver gan pasaulīgās jeb laicīgās, gan reliģiskās ceremonijas, kurās tiek izmantotas Mantras (maģiskas formulas jeb buramvārdi) un daudzveidīgi simboli. Apmēram 40 Samskaru starpā, īpaša nozīme un simbolisms piemīt tikai dažām, un tās tiek sauktas par pārejas rituāliem:
Garbhadana (nodoms) ir kvēla lūgšana par bērna ieņemšanu: lai izpildītu vecāku pienākumus un turpinātu dzimtu.
Punsavana (augļa aizsardzība) tiek izpildīta grūtniecības trešajā-ceturtajā mēnesī: lai kultivētu bērnā dievišķas īpašības.
Simantonaijana (grūtnieces vēlmju apmierināšana) tiek veikta septītajā mēnesī, lūdzot par bērna fizisko veselību un gara izaugsmi.
Džatakarma teik veikta bērnam piedzimstot, tā sveic bērnu ar ienākšanu ģimenē, skandējot Mantras (lūgšanu pantus) veselībai un gan mātes, gan bērna ilgam mūžam.
Nama Karana (vārda došanas ceremonija) tiek izpildīta sakaņā ar rakstos noteiktajām procedūrām un ietver arī Niškramanu, kuras laikā bērns pirmoreiz tiek atrādīts ārpasaulei, četru mēnešu vecumā.
Anna Prasana (bērna barošana ar graudaugiem) ir bērna pēdējā Samskara, kad viņam, septītajā-astotajā dzīves mēnesī, tiek pirmoreiz dota cieta barība, atbilstoši Grihja Sūtras priekšrakstiem.
Tikai sabiedrības augšējo ešelonu zēniem ir paredzēta Upanaijana (svētā apmetņa ceremonija), kas simbolizē otro piedzimšanu jeb atdzimšanu, kad zēni atmet savu puiciskumu un kļūst par vīriešiem. Tā tiek izpildīta sešu un divpadsmit gadu vecumā, iezīmējot pāriešanu pie garīgās izpratnes un pieaugušā reliģisko pienākumu uzņemšanos. Ceremonijā priesteris apliek zēnam ap pleciem svēto apmetni un vecāki māca viņam pareizu Gaijatri Mantras izrunu.
Dienvidos jaunām sievietēm tiek veltīti rituāli, kas iezīmē menstruāciju iestāšanos. Vivaha (laulība) ir svarīgs dzīves vidusposms: kas ir kas daudz vairāk, nekā tikai zvēresta nodošana un apmainīšanās ar gredzeniem.Ta kā laulība tiek aplūkota kā ļoti spēcīga divu ģimeņu, līgavas un līgavaiņa, saikne, vairākās ceremonijās tiek izmantotas ģimenes dievības, gan pirms laulībām, gan kāzu laikā, piesaucot garīgo stihiju svētību un labvēlību.
Misri jeb gredzena ceremonija ir primārais šo divu ģimeņu rituāls, kas ietver dieva svētības pieaicināšanu, apmainīšanos ar gredzeniem un vītnēm, savstarpēju cienāšanu ar Misri (kristālisko cukuru), tā apliecinot savstarpējās saistības.
Nākamais ir Mehndi (roku un kāju apgleznošana ar hennu): simbolizē laulātā pāra mīlestības spēku. Muzikālās svinībās tiek īpaši pielūgtas deviņas planētas.
Faktisko ceremoniju, savienojot dvēseles ar jēgpilnu rituālu starpniecību, veic priesteris, un tie ir sekojoši,:
• Satkara - līgavaiņa pieņemšana, kurā līgavas māte dod savu svētību ar rituālo drānu palīdzību.
• Madhuparka – līgavaiņa pieņemšana pie altāra, ko izpilda līgavas tēvs caur dāvinājumu.
• Kanja Dana - Līgavas tēvs vai viņa parstāvis atdod meiteni, pavadot to ar himnu dziedājumiem.
• Vivaha Havana - svētā uguns ceremonija, kas rada tīrības un garīguma atmosfēru.
• Pani Grahana – līgavainis pieņem līgavas roku un viņu, kā savu likumīgo un uzticīgo sievu.