Lai izprastu Hinduisma zinātni- Ājurvēdu , nepieciešams izprast Ājurvēdas, visaptverošās zinātnes pamatsistēmas, ieskaitot dzīves fiziskos, psiholoģiskos un garīgos aspektus.

Senie Indijas pravieši uzskatīja, ka pastāv divi fundamentāli principi, kas nosaka esamību: Puruša, Primārais Gars, apziņas jūtīguma princips; Prakriti, Dižā Daba, jaunrades princips. Šo divu savienojums jeb Gara un Matērijas apvienība, rada visu.
Tomēr šīs divas sākotnes jau tāpat ir vienotas, tās ir Divas sākotnes Vienā, Apziņa un tās radošais izpildītāja spēks, Šiva-Šakti - Puruša. Tāpat visam piemīt izteiksmes spēks, spēja radoši izpausties, Prakruti.

No šiem diviem dižajiem spēkiem, kad tie sākotnēji savienojas, rodas Kosmiskā Apziņa - Mahakta, kas satur visu izpausmju sēklu. Imanentā Mahaktas īpašība ir visi dabas likumi. Kosmiskā Apziņa atrodama arī cilvēkā, tā ir viņa intelekts. Šī sākotne, kā tāda, tiek saukta par buddi, līdzekli, kas palīdz atmosties, pilnībā attīstīties, ko sasniedzot, atbilstošā persona kļūst par apskaidroto - Budu. Buddi – tā ir mūsu spēja uztvert, mūsu spēja atšķirt reālo no nereālā. Tomēr šis intelekts, evolucionējot materiālā formā, var sekmēt ego rašanos, sava Es atšķirtības izjūtu jeb ahamkaru. Tas ir – atšķirtības un nodalīšanās princips, jo atdala mūs no dzīves vienotības, - tā ir mūsu "Es" atšķirtības izjūta. Savukārt "es", "ego" veicina nosacītās apziņas formēšanos vai nosacītās jeb ierobežotās izpratnes veidošanos, ko sauc par "manasu", kas kā sevis apziņas sajūta, rada aizsardzības apli (lauku), kas sastāv no mūsu domām un, kas mūs sasaista.

Visbeidzot, tas sasaista mūs ar kolektīvo zemapziņu, ko sauc par hittu, kas ir domu "noliktava", to domu, kas piemīt jebkurai ierobežotai būtnei. Pateicoties šittai, mēs esam pakļauti latencei, uzmācīgiem un nospiedošiem stāvokļiem un imperatīviem, kas raksturīgi agrīnajām evolūcijas stadijām, sniedzoties līdz pat dzīvnieku pasaulei un pat vēl senākām attīstības stadijām.

Ājurvēda tiecas uz tādu dzīvi, kas harmonētu ar kosmisko intelektu (ar apziņu), pateicoties kam mūsu apziņa būtu daudz pilnīgāka un tādējādi padarītu iespējamu mūsu atgriešanos pie dabas vienotības, bet caur dabu - atgriešanos pie mūsu patiesās būtības un gara, Purušas. Tādi ir Ājurvēdas garīgie avoti, un tādi paši ir arī jogai, un tie veido Ājurvēdas psiholoģijas pamatu.
Nepieciešams priekšnosacījums ir intelekta atmodināšana, kas, savukārt, nozīmē atbrīvošanos no ego varas. Ego ir jebkuras novirzes no dabas pamatā. Veselība ir dabas atribūts, prakruti. Slimība - tas ir kaut kas mākslīgs - vikruti. No tā izriet lielākā daļa saslimšanu, izņemot tās, kas ir dabiskas. Tāpat kā laika atribūts, slimības izriet no psiholoģiskās disharmonijas, ko rada pārlieka sevis apziņa.