Jama Hinduisma mitoloģijā parasti ir zināms kā Nāves Dievs. Tiek uzskatīts, ka viņš spriež arī Pēdējo Tiesu, kurā labie tiek atalgoti un ļaundari saņem savu sodu. Tas nekādā veidā neuzlabo viņa pozīcijas populārajā domāšanā, kur viņam, atklāti sakot, vispār nav vietas. Labākajā gadījumā viņš tiek padevīgi pieņemts, kā labākais nāves un grēku sodīšanas procesa vadītājs. Viņa valstība ir drūma un drēgna, pilna ar palīgiem, kas ir viņa paša vizuālā tēla varianti, milzīgi, ar zaļu ādu, sarkanām drānām un, vispār, drausmīga paskata. Jāuzsver fakts, ka pats viņš jāj bifeļa mugurā un viņa rokās ir baismīga vāle un nāvējoša cilpa, ar kuru gars tiek noķerts slazdā un izrauts no ķermeņa. Tas viss neļauj pienācīgi un taisnīgi novērtēt Jamu, Vēdu un Upanišadu laika dižāko tikumības un ētikas paraugu. Viņš bija arī pirmais Lielais Varonis starp cilvēkiem, kas pacēlās līdz dieva statusam, jo nebaidījās izzināt nāves mīklu caur pašu nāvi.
Visi Vēdu dievi ir krituši no saviem augstumiem, bet Jama ir patiešām visbēdīgākais kultūras pagrimuma piemērs. Pats vārds Jama nozīmē 'Savaldītājs', ko nedaudz mainot mēs iegūstam arī 'Savaldīgais'. Jama pilnībā kontrolē visus savus sajūtu orgānus; viņš ir pirmais cilvēks, kas triumfē pār tiem. Tas nepārsteidz, ja aplūkojam viņa izcelsmes stāstu. Izklausās pēc dramatiskas ironijas, bet Jama tiek uzskatīts par Sirjas, Saules Dieva un Dzīvības Dāvātāja dēlu. Dzīve nevar pastāvēt, nepazīstot nāvi. Galu galā nāve aizslauka no Dzīves ceļa visu veco. Vēdās ir skaidri pateikts, ka Jamas dižākais sasniegums cilvēku rases labā, bija "mājupceļa atrašana, kas nevar tikt atņemts." Caur nāvi cilvēks sasniedz nemirstību un Jama bija pirmais, kas atklāja šo noslēpumu.
Tomēr ne bez grūtībām, jo Jama un Jami bija pirmie cilvēki, Pirmatnējie Dvīņi, tik iemīļotie mītu varoņi. Jami nesteidzās izzināt Mūžības Noslēpumu, viņu, atšķirībā no Jamas, vairāk interesēja viss, kas bija saistīts ar auglību un vairošanos. Tas atbilst mīta standartiem un visiem stāstiem par cilvēku Izcelšanos - pirmais pāris parasti piepilda zemi, sajaucoties asinīm. Jamu tas neinteresē un viņš noliedz Jami īpašo argumentu, ka pat dzemdē, kuru viņi abi kādreiz dalījuši, viņi tikuši radīti kā vīrs un sieva. Tad viņa apelē pie viņa pienākuma pret pasauli. Ja viņi ir vienīgie, kas dzīvo, tad ir pateicību parādā dzīvei. Viņu pienākums ir vairoties un ticēt, ka pēcnācēji dzīvos saskaņā ar viņu morāles vērtībām. Panti, kuros viņa mudina viņu veikt šo ārkārtīgi noderīgo darbību ir vieni no viserotiskākajiem un kliedzoši seksuālākajiem, kādi vien kādreiz ir uzrakstīti jebkurā cilvēkiem pieejamā valodā.
"Vēlme pēc Jamas pārpilda mani, Jami,
guļot ar viņu kopējā gultā
Kā sieviete (sieva) savam vīram, es dāvāšu viņam savu ķermeni.
Kā ratu riteņi mēs griezīmies trakā dejā!"
Jamas atbilde ir mūžīgs piemineklis ētiskajām normām, viņš ir apvilcis atteikšanās apsegu no izdevības un ērtībām. Viņš vienkāršs atsakās pazemināt savus cēlos standartus, neskatoties ne uz ko. Ļaunumam nav neviena vainu mīkstinoša apstākļa.
"Vai mums jādara tas, kas neatlaidīgi noraidīts līdz šim?
Vai mums, kas dzīvo patiesībā, tagad jārīkojas nepareizi?"
Viņa skatījumā visi darbi ir jāizvērtē Rītas jeb Kosmiskā Likuma gaismā, un labāk, lai zeme paliek neapdzīvota, nekā pildās ar grēka augļiem. Viņam ir plašāka un daudz pamatotāka visuma izpratne, nekā Jami, kurā dzīve neapdziest, bet tas nesaskan ar viņas drausmīgajiem pareģojumiem. Šī atteikšanās vairoties grēcīgā veidā ir patiesa Jamas uzvara pār nāvi, jo Cilvēki vairojas ar cerību piemānīt nāvi līdz ar katru jaunu paaudzi. Ar savu nesabojāto un tīro uztveri viņš paceļas tai pāri un nāve neiedveš viņā nedz bailes, nedz šausmas. Jo nemirstība tiek iegūta nevis caur bērniem, kas radīti ar mērķi apmānīt nāvi, bet uztverot un pieņemot pašu Nāvi kā durvis uz Nemirstību.
Jama nedzimst kā dievs, viņš izpelnās šo titulu. Sākumā viņš ir tikai cilvēks, bet viņš nebaidās pilnībā atskārst un izzināt visu savu potenciālu, nebaidās paskatīties, kas slēpjas aiz plīvura, viņš vienkārši nebaidās. Viņš ir pirmais cilvēks, kas mirst un pirmais cilvēks, kas izzina nāvi bez baiļu ēnas. Tas padara viņu par Nāves Valdnieku, un patiesi, tik liela ir viņa vara pār nāvi, ka viņš tiek saukts pat par pašu Nāvi jeb Mritju. Tā kā viņš bija pirmais bezgrēcīgais cilvēks, kas šķērsoja šo robežu, viņš kļuva par šīs valstības Valdnieku un viņam tika uzticēts arī jauns pienākums, sargāt Dharmu. Kopš šī brīža viņa vārds ir 'Dharma Radža', Dharmas Valdnieks. Tas ir lielisks priekšstats. Tikai nāve spēj atklāt patiesos cilvēka dzīves ētiskos un morāles augstumus; kamēr tā tiek dzīvota, šis jautājums vienmēr atrodas tikai uz svaru kausiem. Šāds Jamas sprieduma attēlojums parādījās vēlākajā mītā, kur viņam ir arī palīgs Čitragupta, Indiešu Eņģelis, kas katru rīcību rūpīgi iegrāmato nebeidzamajā virsgrāmatā. Klasisko svēršanu uz svaru kausiem un lielā lēmuma pieņemšanu var veikt tikai pirmais cilvēks, Vēstnesis, kas parādīja cilvēku dzimtai glābiņa ceļu. Tāpat kā slavenajā un dramatiskajā Šova frāzē, "Dzīve nosver visus cilvēkus, bet Nāve atklāj izcilo."
Jamas nāve atvedusi arī pie citām visai interesantām sekām. Bēdu nomāktā un nenomierināmā Jami sāka apdraudēt Visumu. Dievi lūdza viņu nomierināties, aizmirst Jamas nāvi un turpināt dzīvot. Uz visu viņu teikto viņai bija tikai viena atbilde, "Jama tikai šodien ir miris, bet jūs vēlaties, lai tik drīz viņu jau aizmirstu?" Kopš Pirmo Dienu radīšanas tā tiešām varēja būt milzīga problēma, jo nakšu vēl nebija! Lai palīdzētu Jami nošķirties no skumjā notikuma un nospraustu starp viņu un to zināmu attālumu, dievi ieviesa Nakti. Tā radās rītdiena, aizsākās laika gaita un atmiņas sāka pārklāties sūnām, tā remdējot skumjas. "Nakts un diena kopā liek aizmirst bēdas", tā to komentē Vēda. Tāpat, Jama, šķiet, ir ceļojis uz dienvidiem, lai izzinātu Dižo Nāves pārvietošanos, tiek uzskatīts, ka viņš ir Dienvidu kvadranta aizbildnis, kas ir arī nāves virziens. Indiešu kultūrā gulēšana ar kājām uz dienvidiem tiek uztverta kā aicinājums doties garā un ilgā ceļojumā un, parasti no tā izvairās.
Vēlāk Jama kļūst par statisku mitoloģijas tēlu, dažreiz pat tiek pielīdzināts pārāk dedzīgam likumu aizstāvim, kas bez jekādas žēlastības, pilnīgi akli tiem seko. Iespējams tas atainots mītā par Markandeiju, riši-puiku, kam bija lemts mirt pāragrā nāvē. Viņam prieku sagādāja Šivas pielūgsme un, kad Nāve ieradās pie viņa, zēns bija iegrimis lūgšanās. Tā kā nāve neko negaida, viņš kopā ar Šiva lingu (lingamu) tika aizrauts pretī savam neizbēgamajam liktenim, bet saniknotais Šiva, Nemirstīgais, pēkšņi, kā no vulkāna, izvirda no lingas un aizsvieda Nāves Dievu tālu prom, bet zēnam dāvāja nemirstību! Jama spēlē nozīmīgu lomu Katha Upanišadā, kur riši-puika Načiketas, meklēdams padomu pie vienīgā dieva, kas patiešām zina nāves noslēpumu un mistēriju, ceļo uz viņa valstību. Šis teksts ir Indijas literatūras un filozofijas spožākā pērle un to ir vērts izlasīt pašam. Jama mēģina atrunāt zēnu no šī noslēpuma meklēšanas, jo pat dievi izvēlas to neredzēt un tīties savā svētlaimes plīvurā, bet redzot, ka puikas lēmums ir nesatricināms, viņš spļauj ārā visu patiesību vētraini atklātā apgalvojumā. "Labais ir viena lieta. Patīkamais pilnīgi cita." Tad viņš vada zēnu caur visām Apziņas sfērām un beidz ar skarbu patiesības un ceļa izkaidrojumu.
"Stāvs kā kalnu nogāze, ass kā asmens smaile ir Ceļš.
Tomēr - Celies! Mosties! Neapstājies, kamēr mērķis nav sasniegts!" 
Mahabharātā Jama ir Ētiskā Varoņa Judhistara tēvs. Viņš ir zināms arī kā tas, kas sacentās ar gudro Savitri, kas neļāva Nāves Dievam un Taisnīguma Valdniekam laupīt sava vīra Satjavana garu. Jama turas, cik vien ilgi var, apberot uzticīgo meiteni ar visādām svētībām, kas varētu novērst viņas uzmanību no mērķa, bet viņa visās jomās ir tikpat saprātīga, kā pats dievs un viņas mīlestība ir pārāk stipra, lai viņš tai spētu pretoties. Beigās viņš ir tikai priecīgs atzīt savu sakāvi un atgriezt princi pie dzīvības. Šri Aurobindo izmantoja šo mītu, lai uzrakstītu visgarāko poēmu angļu valodā ar nosaukumu Savitri. Šis teksts tāpat stāsta par gara atskārsmes ceļa posmiem. Mahabharātā ir vēl kāda slavena nodaļa, kurā Jama pieņem gara forma vārdā Jakša, un iztaujā savu izcilo dēlu par visu, kas vien iespējams. Šī nodaļa ir zināma ar nosaukumu 'Jakšas jautājumi' un tie ir neaprakstāmas aforistiskās spozmes un gudrības krātuve. Pēdējais viņa uzdotais jautājums iespējams ir vislabāk izdevies.
"Kas ir pasaules lielākais brīnums?"
"Katru dienu tūkstošiem cilvēku noiet Jamas mājoklī, bet neviens cilvēks nedomā par savu nāvi."
Jamai ir daudz vārdu, kuri visi zināmā mērā atspoguļo vienu vai otru viņa kosmiskā tiesneša un taisnīguma glabātāja lomu. Viņš ir Samana, 'Ceļotājs', Dandha-dhara, Mērkārts Nesējs, Varas un Sodīšanas Spēka Simbols, Pitri-pati jeb Senču Dievs. Jama ir zināms arī kā Kritana,visa beidzējs.
Katrs agri vai vēlu nāk pie viņa, kopā ar visu savu maldu miriādi un domām par to, ka dzīve ir beigusies. Dižāka dzīve ir iespējama tikai tad, kad mēs atteiksimies no visām ļaunuma izpausmēm, bet ja mēs to nedarīsim, Jama atklās tās un tiesās atbilstoši. Zināt Jamu nozīmē zināt, ka tu Dzīvo tāpēc, ka kaut kas tevī mirst.