Mēs varam kļūt laimīgi šā vārda vispatiesākajā būtībā, ja vedam savu dvēseli pretī briedumam. Bet šī brieduma sasniegšanai noderēs četru brīnišķīgu dvēseles stāvokļu treniņš.

Zinātne jau sen pierādījusi, ka pievelkas nebūt ne pretējie poli, ja runa ir par garīgām lietām vai enerģiju. Tāpēc var teikt, ka tas, kas ir pašā ne tikai pievelk citos, bet dažkārt arī ļoti nepatīk.
„Ja Dievs ir piešķīris cilvēkam ne vien dvēseli, bet arī fizisku ķermeni, vai tad varam šaubīties, ka tā ir bijusi daļa no viņa gudrā, visaptverošā plāna? Mums ir fiziskais ķermenis un gars, kas iemājo miesā; tas, kā izveidosim attiecības starp šiem abiem, atkarīgs no mūsu izvēles.

Beidzot, kad pienāk laiks atgriezties, mēs īslaicīgi atbadāmies no saviem draugiem un dodamies uz iekāpšanas vietu, lai ceļotu uz Zemi. Dvēseles savienojas ar tām paredzētajiem ķermeņiem mazuļa mātes dzemdē dažreiz pēc trešā grūtniecības mēneša, lai tām būtu pietiekami attīstītas smadzenes, ar kurām strādāt pirms normālā dzemdību laika.

Mirstošie cilvēki iziet pārveides procesu, kurā dvēsele atdalās no reiz pieņemtā ķermeņa. Cilvēki saista nāvi ar dzīvības spēka zaudēšanu, lai gan patiesībā notiek pretējais. Mēs zaudējam savu ķermeni nāves brīdī, bet mūsu mūžīgā dzīvības enerģijas savienojas ar dievišķās visdvēseles spēku. Nāve – tā nav tumsa, tā ir gaisma.
Tūkstošiem gadu Mezopotāmijas iedzīvotāji ticēja, ka debesu vārti atrodas Piena Ceļa izliekuma pretējā pusē – to sauca par Dvēseļu Upi -, un pēc nāves dvēseles gaida Strēlnieka durvju atvēršanos rudens saulrietos, kad diena ar nakti vienādas.

Arī spoki tikai pārstāv nemierīgo dvēseļu enerģijas atdalīto daļu, kamēr citas dvēseles ir atgriezušās gara pasaulē, lai atkal apvienotos. Nelaimīgās, neiemiesotās dvēseles, kas nokļuvušas personīgo maldu lamatās, iespējam, ir daļa no globālākas ieceres. Kad šīs dvēseles būs gatavas, viņas tiks „aiz rokas” aizvestas no Zemes astrālā līmeņa un pavadītas uz viņu īsto vietu dvēseļu pasaulē.

Atbildi un aizgājušās dzīves novērtējumu mēs saņemam sprieduma veidā, un tas vienlīdz balstīts mūsu izvēles sākotnējā nodomā un dzīves laikā paveiktajā. Mūsu motivācija tiek rūpīgi apstrīdēta un kritizēta, bet ne nosodīta tiktāl, ka sākam ciest. Karmiskā atmaksa pienāks nākamajā dzīvē.

Pastāv teorija, ka pavadoņi parādās cilvēkiem, kas ir tikpat reliģiozi, cik viņu ticības veidoli. Skolotāji paliek ar mums vairākus tūkstošus zemes gadu, lai būtu klāt mūsu pārbaudījumos iepriekš, pašreiz un turpmāk – neskaitāmās dzīvēs. Bieži, kad mēs esam dvēseles stāvoklī, tas ir mūsu personīgais pavadonis, kas saņem triecienus no jebkuras mūsu neapmierinātības.

Uz Zemes dvēseles ir pastāvīgas vienības ģimeniskās attiecībās, bet gara pasaulē – saistītas grupā kopīgai dzīvei. Un tomēr dvēseles daudz ko iemācās no vienatnības. Sākuma līmeņos dvēseles daudzkārt atdalās no savas grupas, lai individuāli strādātu pie vienkāršas enerģijas projektiem.