Arī spoki tikai pārstāv nemierīgo dvēseļu enerģijas atdalīto daļu, kamēr citas dvēseles ir atgriezušās gara pasaulē, lai atkal apvienotos. Nelaimīgās, neiemiesotās dvēseles, kas nokļuvušas personīgo maldu lamatās, iespējam, ir daļa no globālākas ieceres. Kad šīs dvēseles būs gatavas, viņas tiks „aiz rokas” aizvestas no Zemes astrālā līmeņa un pavadītas uz viņu īsto vietu dvēseļu pasaulē.
Otrais – izplatītākais – nemierīgo dvēseļu tips. Tās ir dvēseles, kas bija iesaistītas noziedzīgās darbībās. Vispirms vajadzētu noskaidrot, vai dvēsele skaitās vainīga vai nevainīga, kad viņai bijusi darīšana ar noziedzīgu prātu. Kas ir atbildīgs: dvēseles prāts vai cilvēka ego, - vai tie pārstāv vienu un to pašu?
Cilvēciskas būtnes, kuru valdījumā ir piecu veidu maņas, var negatīvi iespaidot dvēseli. Mēs izpaužam mūsu mūžīgo Es caur galvenajām bioloģiskajām vajadzībām un dažādiem apkārtējās vides apstākļiem, kas mūs aktivizē un ir pārejoši attiecībā pret iemiesojušos dvēseli. Kaut arī nepastāv nekāds apslēpts ļauns Es mūsu cilvēciskās formas iekšienē, dažas dvēseles neasimilējas pilnībā. Cilvēki, kas nav harmonijā ar savu ķermeni, jūt zināmu atsvešinātību no savas personības izpausmēm dzīvē.
Šis stāvoklis neatbrīvo dvēseles no nepieciešamības darīt visu iespējamo, lai neiesaistītos ļaunos darbos uz Zemes. Mēs redzam to cilvēka sirdsapziņā. Svarīgi, lai mēs atšķirtu, kas negatīvi ietekmē mūsu prātu un kas ne. „Iekšējā balss”, kuru mēs dzirdam un kura var piedāvāt mums radīt zaudējumus sev vai kādam citam, nav nedz dēmoniska garīga būtne, kam piemistu kaut kas mums svešs, nedz ļauns un nodevīgs pavadonis. Negatīvie spēki nāk no mums pašiem.
Emocionālo satraukumu graujošie impulsi – ja tos ignorējam – kavē dvēseles attīstību. Tie, kas dzīvē guvuši personīgu traumu un nav to izdziedinājuši, sevī nes savas personīgās iznīcības sēklu. Šīs mokas un ciešanas iedarbojas uz mūsu dvēseli, un mēs pārstājam uztvert sevi kā vienu veselu būtni.
Tā kā dvēseles nav radītas pilnīgas, viņu daba var būt netīra nelabvēlīgu dzīves formu attīstības apstākļos. Ja mūsu pārkāpumi ir īpaši nopietni, mēs tos saucam par ļaunumu. Neviena dvēsele sākotnēji nav ļauna. Patoloģiskais ļaunums cilvēciskās būtnēs raksturojams ar personīgās bezspēcības un vājuma jūtām, ko stimulē bezpalīdzīgi upuri.
Dvēseļu evolūcija ietver pāreju no nepilnīguma un pilnību, un tas pamatu pamatos ir neskaitāmu smagu ķermenisku problēmu pārvarēšanas process dzīves gaitā, kas orientēta uz uzdevumu izpildi.
Dvēselēm var būt arī nosliece uz tādu esamības apstākļu izvēli, kad tās sistemātiski izvairās no labas darbības un degradējas. Tādā veidā dvēseles var kaitēt savai personībai ar sliktu izvēli un nepareiziem dzīves lēmumiem. Tomēr visas dvēseles ir atbildīgas par savu rīcību ķermenī, ko viņas aizņem.
Metafiziski noskaņoti cilvēki tiecas apliecināt, ka nevienam netiek atteikts ieiet garīgā valstībā pēc dzīves – neatkarīgi no tā, cik nelabvēlīgs izrādītos cilvēka sliktās rīcības pārsvars iepriekšējā dzīvē.
Sabiedrībā ļoti daudzi ir pārliecināti – dažādas dvēseles iet uz dažādām vietām. Mūsdienu teoloģija vairs neuzsver „elles liesmu” un „sēra” ideju grēciniekiem. Tomēr daudzas reliģiskas sektas norāda uz divu mentālu sfēru garīgu līdzāspastāvēšanu vai labā un ļaunā stāvokļiem.
Tibetiešu Mirušo Grāmata, reliģisku uzskatu avots, tūkstošiem gadu vecāks par Bībeli, apraksta apziņas stāvokli starp dzīvēm (Bardo) kā laiku, kad „ļaunums, kuru mēs radījām, projicē mūs garīgā izolācijā”. Cilvēki Austrumos ticēja īpašai vietai grēciniekiem, bet vai šī ideja līdzīga šķīstītavas idejai Rietumos?
Pēdējo gadu dvēseļu pētnieku darbs pārliecina, ka nepastāv milzīga ciešanu vieta dvēselēm, izņemot Zemi. Visas dvēseles pēc nāves dodas uz garīgo pasauli, kur pret viņām izturas pacietīgi un ar mīlestību.
Dažas dvēseles patiešām tiek izolētas dvēseļu pasaulē, un tas notiek viņu orientācijas periodā garīgo pavadoņu vadībā. Viņas neiziet tādu pašu aktivizācijas ceļu kā pārējās dvēseles. Tās iesācēj dvēseles, kas savu pirmo dzīvju virknes gaitā uz Zemes tiecas uz negatīvu cilvēka darbību, arī spiestas pārciest individuālu garīgu izolāciju. Galu galā tās tiek atgrieztas savā grupā, lai stingrā pārraudzībā padziļinātu apmācības procesu. Tas nav sods, drīzāk sava veida šķīstītava, kas paredzēta šo dvēseļu pašapziņas restrukturizācijai.
Tā kā pārkāpumi var tikt izdarīti uz Zemes tik daudzās formās, garīgie norādījumi un izolācijas tips katrai dvēselei ir atšķirīgi. Varianti tiek piemeklēti un noteikti orientācijas laikā pēc katras dvēseles dzīves. Arī nošķiršanas un pāraudzināšanas laiks var variēties.
Vairākums noklīdušo dvēseļu spēj atrisināt savas piesārņotības problēmas. Cena, ko mēs maksājam par savām ļaundarībām, un atalgojums, ko saņemam par labajiem darbiem, ir saistīts ar karmas likumiem. Vienīgais, kas vērsis ļaunumu pret citiem, izpērk grēkus, nākotnē kļūstot upuris karmiskā tiesas ciklā.
BHAGAVADGĪTĀ – seno Austrumu svētā tekstā, kas izturējis gadu tūkstošu pārbaudi, - ir rindkopa, kas vēsta, ka „dvēselēm, ko skāris ļaunums, jāatjauno sava šķīstība”.
Neviens pētījums par pēcnāves dzīvi nav iedomājams bez skaidrojuma, kā karma saistāma ar cēlonību un taisnību visām dvēselēm. Karma kā tāda nenorāda ne labos, ne ļaunos darbus. Drīzāk tā ir cilvēka pozitīvo vai negatīvo darbību rezultāts. Apgalvojums „mūsu dzīvē nav nejaušību” nenozīmē – karma darbina pati sevi. Tā tikai caur mācību apguvi virza uz priekšu. Mūsu tālāko likteni ietekmē pagātne, no kuras mēs nespējam izvairīties, īpaši, kad darām pāri citiem.
Izaugsmei galvenais ir sapratne, ka mums dota iespēja laboties jau pusceļā, un drosme veikt nepieciešamās izmaiņas, kad tas, ko darām, nedarbojas mūsu labā. Pārvarot bailes un uzņemoties risku, mūsu karmiskais modelis pielāgojas jaunās izvēles sekām. Ik dzīves beigās – nav tā, ka briesmonis gaida, lai aprītu mūsu dvēseli, bet katrs ir paša bargs kritiķis skolotāja – pavadoņa priekšā. Tāpēc karma ir gan taisnīga, gan žēlsirdīga. Piepalīdzot saviem garīgajiem padomdevējiem un līdziniekiem, mēs izšķiramies, kāda būs piemērotā tiesa mūsu rīcībai.
Nav iepriekšnoteikta pašatklāsmes ceļa, kas modelēts visām dvēselēm. Tām tiek dots laiks un iespēja veikt pārmaiņas izaugsmei. Dvēselēm, kas turpina izrādīt negatīvu attieksmi savos iemiesojumos, vajadzēs uzveikt šīs grūtības, arvien pūloties, lai mainītos. Nekāda negatīva karma nepaliek piesaistīta dvēselei, kas ir gatava darboties uz šīs planētas viņas daudzo dzīvju laikā.
Jautājums ir atklāts: vai dvēsele būtu uzlūkojama kā viscaur vainīga par cilvēces nesaprātīgajām, pretdabiskajām un postošajām darbībām? Dvēselēm dažādos veidos jāmācās tikt galā ar katru jaunu cilvēku, kas tām piešķirts. Dvēseles nemainīgā tāpatība atstāj nospiedumu cilvēka prātā – tam ir īpatnējs raksturs, kas ir savdabīgs tieši tai dvēselei. Tomēr pastāv divas atšķirīgas dabas starp dvēseles prātu un cilvēka prātu.
Katrs ķermenis uzliek savu zīmogu, vismaz uz kādu laiku. Kāds cilvēks stāsta, ka seansa laikā atceras, ka viņam bijuši daži ķermeņi, no kuriem nekādi nevar līdz galam atbrīvoties. Lai arī viņš ir brīvs no tiem, tomēr paliek spilgtas atmiņas par saviem ķermeņiem dažādās dzīvēs.
Nedaudz par cilvēku dvēselēm, kuras izdarījušas pašnāvību.
Dvēseļu pasaulē soda nav – sods tā ir Zemes tiesa. Tas, ka kāds izvēlas mirt, nozīmē – vēlāk būs jāatgriežas un jātiek galā ar tām pašām problēmām, bet jau citā dzīvē. Tādējādi vienkārši ir izšķiests dārgais laiks, priekšlaicīgi noslēdzot rēķinus ar dzīvi. Dvēsele pārdzīvo un skums par izdarīto.
Tā ir parasta garīga attieksme pret pašnāvību, taču jāpiebilst, ka tie, kas ar pašnāvību glābjas no hroniskām fiziskām sāpēm vai no gandrīz pilnīgas rīcībnespējas uz Zemes, vēlāk kā dvēseles neizjūt nožēlu. Arī viņu pavadoņiem un draugiem ir labvēlīgi uzskati par šādu pašnāvības motivāciju. Audzinātāji var būt neapmierināti, bet viņi nekad nepazemo dvēseli – viņi ir pārāk attīstīti, lai to darītu.
Sāpīgas emocionālās atmiņas par iepriekšējo dzīvi nemirst tik ātri kā ķermenis. Tomēr atmiņas par iepriekšējo dzīvi bieži pāriet uz tagadējo dzīvi un izpaužas kārtējās problēmās – neatkarīgi no jaunā garīgā stāvokļa īpatnībām.
Par homoseksuālismu jeb dvēseļu dzimumu.
Vairākums no dvēselēm dod priekšroku kādam noteiktam dzimuma – vai nu tikai sieviešu, vai tikai vīriešu – 75% no laika. Tas raksturīgi visām dvēselēm, izņemot augsti attīstītās, kas ir līdzsvarotākas, izvēloties būt gan vīrietis, gan sieviete. Fakts, ka vairums Zemei piesaistīto dvēseļu sliecas uz vienu vai otru dzimumu, nenozīmē to, ka viņi jūtas nelaimīgi, izvēloties otru dzimumu atlikušajos 25% uz Zemes pavadāmajā laikā.
Neatkarīgi no apstākļiem, kas mudina dvēseli izvēlēties vienu vai otru dzimumu, šis lēmums tiek pieņemts līdz iemiesošanās brīdim uz Zemes. Geji jau iepriekš ir izvēlējušies eksperimentēt un pieņemt dzimumu, kāds reti izmantots līdzšinējās dzīvēs.
Būt gejam vai lesbietei ir seksuāla stigma mūsu sabiedrībā, un tas rada vairāk grūtību dzīves laikā. Tiem, kas šo ceļu izvēlējušies, parasti var izsekot karmiskajai nepieciešamībai paātrināt personīgo sapratni par sarežģītām atšķirībām starp dzimumiem – sakarā ar zināmiem notikumiem viņu pagātnē.
Mūsu nespēja atcerēties un apzināties iepriekšējās esamības tiek saukta par amnēziju. Šī cilvēku dzīves īpatnība apmulsina tos, kas interesējas par reinkarnāciju. Kāpēc esam spiesti iet caur dzīvi, taustoties un mēģinot izskaitļot, kas mēs esam un kas mums jādara, un uzdodot jautājumu, vai patiešām kāda garīga, dievišķa būtne rūpējas par mums.
Regresijas metodes speciālisti ir uzdevuši dažādus jautājumus saviem pacientiem par amnēziju. Lūk, atbildes: Ja cilvēki zinātu visu par savu pagātni, daudzi sāktu tai pievērst pārāk daudz uzmanības, nevis izmēģinātu jaunus risinājumus tai pašai problēmai. Pret jaunu dzīvi... jāattiecas nopietni.
Ja mums nav atmiņu par pagātni, tad, pēc mūsu pavadoņu teiktā, mēs esam mazāk norūpējušies par to... lai censtos... atriebties par pagātni... norēķināties par ļaunumu, kāds mums reiz ticis nodarīts.
Dvēseles virsapziņas tāpatība glabā mūsu nepārtraukto atmiņu un arī mūsu mērķus. Kādā piemērotā dzīves brīdī mums jāharmonizē cilvēciskās materiālās vajadzības ar mūsu dvēseles atrašanos šeit.
Mūsu mūžīgā tāpatība nekad mūs nepamet – neatstāj vienus ķermenī, kuru mēs izvēlējāmies, par spīti pašreizējam statusam. Pārdomu, meditācijas vai lūgsnas laikā atmiņas par to, kas mēs patiešām esam, diendienā izfiltrējas līdz mums selektīvu domu veidā. ierobežotā, intuitīvā veidā – amnēzijas aizsegā – mums tiek dotas norādes, lai pamatotu savu esību.
Kad dvēsele ir vadījusi krietnu dzīvi, labvēlīgu sev un apkārtējiem, dvēseļu pasaulē tā atgriežas iejūsmināta. Turpretī, kad tā pa tukšo izšķērdējusi savu iepriekšējo dzīvi, un jo īpaši, kad beigusi to priekšlaicīgā pašnāvībā, tad viņas atgriešanās gara pasaulē esot nomāktības pilna.
Pēc fiziskās nāves ar ķermeni neapgrūtinātā dvēsele pēkšņi nonāk nojēgas plūsmā. Aplamības, ko pastrādājām dzīvē, ievirzes (orientācijas) laikā mūs spēcīgi satriec. Bet, jo tālāk dvēsele ieiet savā pasaulē, jo pieaug viņu atslābināšanās un domas skaidrība.
Dvēseles tiek radītas tādā mīlestībā un vieduma pozitīvā formā, ka nežēlība tās šokē, kad tās nonākušas uz kādas planētas – tādas kā Zeme – un pievienojušās fiziskām būtnēm, kas attīstījušās no primitīva stāvokļa. Cilvēkiem ir rupjas, negatīvas emocijas – dusmas, naids -, tās ir baiļu un sāpju sekas, un saistītas ar cīņu par izdzīvošanu jau kopš akmens laikmeta.
Gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas dvēselē un ķermenī ir sajauktas to abpusējam ieguvumam. Ja dvēsele pazītu tikai mīlestību un mieru, tai nebūtu izpratnes par šīm pozitīvajām jūtām, ko nevarētu novērtēt pa īstam. Reinkarnācijas kontroldarbs dvēselei – pieveikt bailes cilvēka ķermenī. Dvēsele attīstās, daudzu dzīvju garumā neatlaidīgi cenšoties pārvarēt visas negatīvās emocijas, kas saistītas ar bailēm, un dažkārt atgriežoties dvēseļu pasaulē iedragāta vai ievainota.
Daļa šā negatīvisma var saglabāties arī garīgajā pasaulē un atkārtoti parādīties citā dzīvē jaunā ķermenī. No otras puses, šeit ir arī kompromiss. Tas ir prieks un nekaunīga tīksme par to, ka individuālās dvēseles patiesā daba uz Zemes atklājas laimīga cilvēka sejā.