To var piedzīvot tikai meditācijas praksē. Cilvēki sava garīgā ceļa beigās iegūst neparastas pārpsihiskas spējas. Tas nozīmē, ka viņi atrod atslēgu uz Dieva enerģijas izpausmi sevī.
Dievišķā nesatricināmība - tas ir tieši tas stāvoklis, uz kura sasniegšanu ir nenogurstoši jātiecas visiem skolniekiem. Bet sākumā viņiem ir pamatīgi jāattīrās no visiem saviem netīrumiem, lai atbrīvotu sevi no nepieciešamības veltīt tiem papildus uzmanību.
Kopš brīža, kad cilvēku dzimtas evolūcija no mātišķi-centrētas nonāca pie tēvišķi-centrētas sabiedrības un reliģijas struktūras, mēs varam vērot nobriedušas mīlestības attīstību, galvenokārt, patriarhālās reliģijas attīstībā.
Viss dzīvē, jebkura vissīkākā un jebkura nozīmīga darbība, ir veltītas dieva izziņai, bet izziņai nevis caur pareizu domu, bet caur pareizu darbību .
To var skaidri redzēt austrumu reliģijās. Brahmanismā, tāpat kā budismā un daoismā, augstākais reliģijas mērķis ir nevis pareiza ticība, bet gan pareiza darbība.
Vai tā obligātā kārtā ir ticība dievam vai reliģskām mācībām? Vai ticībai ir obligāti jāatrodas pretstatā vai jāatšķiras no saprāta un racionālās domāšanas? Lai kaut mazliet pietuvotos ticības problēmas izpratnei, ir jānošķir racionālā un iracionālā ticība.
Mūsu pasaulē ir pietiekami reliģiju un reliģisko sistēmu. Vairākumā no tām notiek konkrētas vēsturiskas personības, skolotāja pielūgsme, kas ieradies šai pasaulē, lielākajā daļā gadījumu, lai izpaustu jau esošo reliģisko doktrīnu idejas, viņa parādīšanās tiek paredzēta pastāvošajos reliģiskajos tekstos, doktrīnās.
Mūsu pasaules uzskata pamats ir garīgās (nemateriālās) pasaules eksistences fakts, kas ir visa tā avots un pirmcēlonis, kas notiek materiālajā pasaulē un, ko mēs uztveram caur sajūtām.
Senais cilvēks, redzot, ka ap viņu notiek visādas lietas – spīd saule, līst lietus utt. - kas dažkārt bija viņam izdevīgas, bet dažkārt nāca nelaikā, mēģināja izgudrot kādu to kontroles metodi, ērtākai dzīvošanai.
To var piedzīvot tikai meditācijas praksē. Cilvēki sava garīgā ceļa beigās iegūst neparastas pārpsihiskas spējas. Tas nozīmē, ka viņi atrod atslēgu uz Dieva enerģijas izpausmi sevī.
Dievišķā nesatricināmība - tas ir tieši tas stāvoklis, uz kura sasniegšanu ir nenogurstoši jātiecas visiem skolniekiem. Bet sākumā viņiem ir pamatīgi jāattīrās no visiem saviem netīrumiem, lai atbrīvotu sevi no nepieciešamības veltīt tiem papildus uzmanību.
Kopš brīža, kad cilvēku dzimtas evolūcija no mātišķi-centrētas nonāca pie tēvišķi-centrētas sabiedrības un reliģijas struktūras, mēs varam vērot nobriedušas mīlestības attīstību, galvenokārt, patriarhālās reliģijas attīstībā.
Viss dzīvē, jebkura vissīkākā un jebkura nozīmīga darbība, ir veltītas dieva izziņai, bet izziņai nevis caur pareizu domu, bet caur pareizu darbību . 
Vai tā obligātā kārtā ir ticība dievam vai reliģskām mācībām? Vai ticībai ir obligāti jāatrodas pretstatā vai jāatšķiras no saprāta un racionālās domāšanas? Lai kaut mazliet pietuvotos ticības problēmas izpratnei, ir jānošķir racionālā un iracionālā ticība. 
Mūsu pasaulē ir pietiekami reliģiju un reliģisko sistēmu. Vairākumā no tām notiek konkrētas vēsturiskas personības, skolotāja pielūgsme, kas ieradies šai pasaulē, lielākajā daļā gadījumu, lai izpaustu jau esošo reliģisko doktrīnu idejas, viņa parādīšanās tiek paredzēta pastāvošajos reliģiskajos tekstos, doktrīnās. 
Mūsu pasaules uzskata pamats ir garīgās (nemateriālās) pasaules eksistences fakts, kas ir visa tā avots un pirmcēlonis, kas notiek materiālajā pasaulē un, ko mēs uztveram caur sajūtām.
Senais cilvēks, redzot, ka ap viņu notiek visādas lietas – spīd saule, līst lietus utt. - kas dažkārt bija viņam izdevīgas, bet dažkārt nāca nelaikā, mēģināja izgudrot kādu to kontroles metodi, ērtākai dzīvošanai.
