Mūsu pasaulē ir pietiekami reliģiju un reliģisko sistēmu. Vairākumā no tām notiek konkrētas vēsturiskas personības, skolotāja pielūgsme, kas ieradies šai pasaulē, lielākajā daļā gadījumu, lai izpaustu jau esošo reliģisko doktrīnu idejas, viņa parādīšanās tiek paredzēta pastāvošajos reliģiskajos tekstos, doktrīnās.
Mesiju vairākumam, tiek piedēvēti augstākie spēki, spējas, un viņi tiek pielīdzināti Dievam, šī visuma radītājam. Man liekas tas nav visai pareizi. Dieva sūtņi nav radījuši šai pasaulē neko, pat mazu kukainīti. Viņu vērtība ir reliģiskā mācība, noteiktu esības likumu apkopojums, kuriem sekojot cilvēks var attīstīties harmonijā ar dabu un sabiedrību, harmoniski tajā iekļaujoties.
Cilvēks pēc savas dabas ir sociāla būtne un bez sev līdzīgajiem nevar iztikt. Līdzāspastāvēšanas likumi ar sev līdzīgajiem ir vitāli nepieciešami. Piedēvējot mesijām augstākos spēkus, pielūdzot tos kā Dievu, mēs bieži «pāršaujam pār strīpu, kas atved pie fanātisma, kas savukārt, bieži izraisa neskaitāmas bēdīgs sekas, pat vienas reliģiskās sistēmas ietvaros.
Jo zemāks ir zināšanu līmenis, jo augstāka ir rupja fanātisma rašanās iespēja. Tāda lietu stāvokļa gadījumā reliģiozitāte un zinātne bieži aizvirzās diametrāli pretējos virzienos. Bet pastāv realitāte un šī realitāte tiek aprakstīta izmantojot zinātniskas un eksperimentālas metodes, kā arī tajā ietverta mistiska, šai laikā vēl nezināma, komponente.
Reliģija un zinātne dzīvo atsevišķi viena no otras. Pats interesantākais, ka visi mēs ticam zinātniskajiem sasniegumiem, bet tai pat laikā mēģinām rast savu glābiņu reliģiskajās doktrīnās. Bet jābūt simbiozei, vienam veselam. Zinātniskajām metodēm un slēdzieniem nav jābūt pretrunā ar reliģiskajām pārliecībām un otrādi. Daudzas mācības nekonfliktējot ar mūsdienu zinātni var izskaidrot ne tikai šīs pasaules daudzveidību, bet arī cilvēces attīstības psiholoģiskās īpatnības. Turklāt tiek izslēgta tieši fanātiskā komponente, tiek attīstīta iecietība un citu reliģisko sistēmu izpratne. Bet...milzīgs cilvēku daudzums šai pasaulē tomēr pielūdz Dievus cilvēka personā, mēģinot rast atbildes uz šīs dzīves īslaicīgumu.
Nu ko, paskatīsimies, kā šo tēmu aplūko viens no dižākajiem šīs planētas cilvēkiem Svami Vīvekananda, kas ir tieši Dievu, kas nāk pie mums cilvēka personā, pielūgsmes piekritējs. Galvenais neaizmirst Mikelandželo vārdus:

Šeit krusta zīmes ir kā šķēpi,
te pārdod izlejamās Kunga asinis,
par bruņucepurēm kļūst kausi svētie.
un Dieva pacietības gals ir pienācis.

Ja šodien uz zemes viņš nokāptu,
saķerot, jūs viņu asinīm traipītu,
no pleciem svētajiem ādu norautu,
un pirmajā pavārtē pārdotu...

 
Bet Vīvekananda, starp citu, ir teicis: «Kamēr kaut viens suns manā valstī mirst badā - pabarot viņu - lūk visa mana reliģija».
Neviens cilvēks nevar redzēt Dievu citādi, kā tikai šais cilvēciskajās izpausmēs. Ja mēs mēģinātu ieraudzīt Dievu savādāk, mēs izveidotu tikai briesmīgu Viņa karikatūru un ticētu, ka karikatūra nav sliktākā par orģinālu.
Ir kāds nostāsts par nejēgu, kuram lūdza uzzīmēt dievu Šivu, un kurš pēc cītīga darba vairāku dienu garumā, uzzīmēja tikai pērtiķa figūru. Tā, jebkad, kad mēs mēģinām domāt par Dievu, kāds Viņš ir, savā absolūtajā pilnībā, mēs neizbēgami ciešam pilnīgu neveiksmi; jo mēs esam cilvēki un nevaram iedomāties Viņu kā kaut ko pārāku par cilvēku. Pienāks laiks, kad mēs pārspēsim savu cilvēcisko dabu un iepazīsim Viņu tādu, kāds Viņš ir; bet, kamēr mēs esam cilvēki, mums ir jāpielūdz Viņš cilvēkā un kā cilvēks.
Skaidrojiet cik gribiet, domājiet cik vien varat, bet jūs neesat spējīgi domāt par Dievu kā tikai par cilvēku. Jūs varat risināt garus un ļoti gudrus spriedelējumus par Dievu, varat kļūt par dižu racionālistu un pierādīt sava prieka jeb baudas pēc, ka visi stāsti par Dieva Iemiesojumiem cilvēkā, ir tīrās blēņas, - bet vērsīsimies uz kādu brīdi pie praktiskā un veselā saprāta un izpētīsim to.
Ko mēs atrodam aiz šiem saprāta prātojumiem, - vai tur ir kaut necik patiesa satura? Noteikti nekā, tikai tukši vārdi - pilnīga nulle. Tāpēc, kad jūs izdzirdēsiet cilvēku, kas piedāvā gudru lekciju, kas vērsta pret Avatāru (Dieva iemiesojumu) pielūgsmi, apturiet viņu un pajautājiet, kāda tad ir viņa ideja par Dievu, ko viņš zina par "visvarenību", "visuresamību" un tamlīdzīgiem terminiem, izņemot šo vārdu pliku izrunu. Viņš īstenībā neko ar tiem nedomā; nevar izveidot nekādu to nozīmes slēdzienu, kas neizrietētu no viņa personīgās cilvēciskās dabas; viņš no tā saprot ne vairāk, kā jebkurš cilvēks no ielas, kas nav izlasījis nevienu grāmatu. Cilvēks no ielas tomēr ir mierīgs un netraucē citu mieru, bet šis drausmīgais pļāpa rada nemieru un visas cilvēces nelaimes.
Reliģija, - pirmkārt, īstenības Izziņa un mēs varam novilkt krasu robežu starp pļāpāšanu un intuitīvo pieredzi. Tas, ko mēs jūtam savās dvēseles dzīlēs, ir īstenības izziņa. Attiecībā uz šo priekšmetu nekas nav tik reti sastopams, kā veselais saprāts! Mūs ierobežo mūsu ķermeņa uzbūve un mums ir jāskatās uz Dievu kā uz cilvēku.
Ja, piemēram, bifeļi vēlētos pielūgt Dievu, viņi, atbilstoši savai dabai, skatītos uz Viņu kā uz milzīgu bifeli; ja zivs gribētu pielūgt Dievu, viņai būtu jārada jēdziens par Viņu, kā par milzīgu zivi. Bet cilvēkam ir jādomā par Viņu kā par cilvēku. Un šīs dažādās izpratnes nav slimas iztēles darbības sekas. Cilvēku, bifeli un zivi - visus tos var attēlot kā atšķirīgas formas un kvalitātes traukus. Visi šie trauki tiecas pie Dievišķās jūras, lai taptu piepildīti ar ūdeni. Cilvēkā ūdens pieņem cilvēka formu, bifelī - bifeļa formu, bet zivī - zivs formu. Katrs no šiem traukiem, kaut arī satur to pašu Dievišķās jūras ūdeni, šķiet citāds, citādas formas ar citām īpašībām; un, tā, kad cilvēks redz Dievu, viņš redz Viņu kā cilvēku, bet dzīvniekiem, ja viņiem vispār ir kāds priekšstats par Dievu, ir jāredz Viņš atbilstoši savai garīgajai uzbūvei un īpašībām, kā dzīvnieks. Tāpēc mēs nevaram neskatīties uz Dievu kā uz cilvēku un mums ir jāpielūdz Viņš - kā cilvēks. Cita veida nav.
Dievu kā cilvēku nepielūdz divi cilvēku tipi: cilvēks-zvērs, kam nav nekādas reliģijas, un atbrīvotā dvēsele, Paramahamsa, kas pacēlusies pāri cilvēciskajām vājībām un pārkāpusi savas dabas šaurās robežas. Visa daba ir kļuvusi par tās personīgo Es. Tikai viņa var pielūgt Dievu, kāds Viņš ir. Te atkal, kā vienmēr, ir sastopamas galējības. Analfabētisma galējība un zināšanu galējība - abas nelūdzas. Cilvēks-zvērs nelūdzas analfabētisma dēļ, bet brīvā dvēsele (Dživonmukta) tāpēc, ka ir iepazinusi Dievu sevī pašā.
Ja kāds, kas ieņem stāvokli starp šiem diviem eksistences poliem, jums teiks, ka viņš negrasās pielūgt Dievu kā cilvēku, pažēlojiet viņu - viņš, maigi izsakoties, ir nepieskaitāms pļāpa: viņa reliģija der tikai slimām un tukšām smadzenēm. Dievs zina cilvēka nevarību un, lai darītu labu cilvēcei, kļūst par cilvēku. "Kur tikums atslābst, bet ļaunais stiprinās, Es izpaužu Sevi. Lai stiprinātu tikumu, iznīcinātu ļaunumu, glābtu labo, Es nāku katrā laikmetā" - "Muļķi smejas par Mani, cilvēka veidolā, nezinot Visuma Valdītāja patieso dabu". Lūk, Šri Krišnas sludinājums Gītā. "Kad nāk milzīgs paisuma vilnis, - saka Bhagavan Šri Rāmakrišna, - visas mazās bedrītes un grāvji piepildās līdz malām bez jebkādas piepūles vai apzināšanās no viņu puses; tāpat, kad nāk iemiesojums (Dieva), garīgā spēka vilnis ielaužas pasaulē un cilvēki jūt viņu pašā atmosfērā".
Nākamais, kas mums ir jāaplūko, - tas ir tas, ko mēs saucam par Išta Ništhu jeb izvēlētā ideāla pielūgsmi. Tas, kas var būt iesvētītais, tam ir jāzina, ka Dieva pielūgsmē - "cik uzskatu, tik veidu". Viņam ir jāzina, ka visas deažādo reliģiju mācības būtībā ir viena un tā paša Dieva slavas atšķirīgas izpausmes. "Tevi sauc tik daudzos vārdos; Tevi it kā dala savā starpā; bet katrā no šiem vārdiem ir dzirdama Tava visvarenība, un Tu nāc pie lūdzošā, lai kādā vārdā viņš Tevi piesauktu! Nav nekāda īpaša norādījuma, ka Tavs vārds būtu jāpiesauc visu laiku, kad dvēsele jūt spēcīgu mīlestību pret Tevi. Tu esi tik viegli pieejams! Ak, Kungs, kāda nelaime, ka es nevaru mīlēt Tevi!".
Bhaktai ir jācenšas ne tikai neienīst, bet pat nekritizēt tos starojošos Gaismas Dēlus, kas bijuši dažādu reliģiju dibinātāji. Viņam nav pat jāklausās, kad par tiem runā sliktu. Jo ļoti maz ir tādu, kas vienlaikus spēj just simpātiju un visu izprast tikpat stipri, cik intensīvi mīlēt. Mēs redzam, kā likums, ka liberālās un līdzjūtību pret cilvēkiem sludinošās garīgās sistēmas zaudē reliģisko jūtu spēku un viņu rokās reliģija spēj izvirst līdz politiski sociāla kluba dzīvei.
Dod Dievs, lai šī pasaule būtu pilna ļaužu, kas ir stipri mīlestībā un plaši kā pasaule savās simpātijās. Bet tādu ir ļoti maz. Un tomēr mēs zinām, ka ir iespējams izaudzināt milzīgu skaitu cilvēcisku būtņu, kas ideālā variantā apvienotu sevī plašumu un mīlestības spēku, un tas izdarāms caur Išta Ništhu jeb uzticību "izvēlētajam ideālam".