Vai tā obligātā kārtā ir ticība dievam vai reliģskām mācībām? Vai ticībai ir obligāti jāatrodas pretstatā vai jāatšķiras no saprāta un racionālās domāšanas? Lai kaut mazliet pietuvotos ticības problēmas izpratnei, ir jānošķir racionālā un iracionālā ticība.
Ar racionālo ticību izprotam ticību (cilvēkam vai idejai), kas balstīta uz pakārtošanos iracionālai autoritātei.
Racionāla ticība, turpretī, ir pārliecība, kuras avots ir mūsu pašu domu un jūtu pieredze. Racionālā ticība ir, pirmkārt, nevis ticēšana kaut kam, bet gan noteiktība un nelokāmība, kas raksturīgas mūsu pārliecībām. Ticība tā ir rakstura iezīme, kas caurstrāvo visu personību, nevis kaut kāda īpaša ticība kaut kam. Racionāla ticība sakņojas izziņas, intelektuālajā un emocionālajā darbībā. Racionālajā domāšanā, kurā kā tiek uzskatīts, ticībai nav vietas, racionālā ticība ir svarīgs komponents. Piemēram, zinātnieks atklāj kaut ko jaunu. Vai tad viņš visu laiku eksperimentē, vāc faktu pēc fakta, nepaturot prātā ideālu tā tēlu, ko viņš cer atklāt? Visai reti kāds patiešām svarīgs atklājums jebkurā jomā būtu izdarīts tieši tādā veidā.
Cilvēki nevar nonākt pie svarīgiem secinājumiem arī tad, kad pakļaujas savām fantāzijām. Radošās domāšanas process jebkurā cilvēcisko darbību jomā bieži sākas ar to, kas var tikt nosaukts par "racionālo tēlu", un kas ir nopietnas iepriekšējas izpētes, reflektīvās domāšanas un novērošanas rezultāts. Kad zinātniekam ir izdevies ievākt pietiekamu datu apjomu vai izstrādāt kādu matemātisku formulu, kas padara viņa sākotnējo tēlu daudz iespējamāku, var teikt, ka viņš ir radījis eksperimentālo hipotēzi. Rūpīga hipotēzes analīze, ar mērķi izpētīt tās implikācijas un atlasīt datus, kas to apstiprina, ved pie daudz adekvātākas hipotēzes un, visbeidzot, iespējams, pie tās ietveršanas plašākā teorijā.
Zinātnes vēsturi pārpilda ticība saprātam un patiesībai. Koperniks, Keplers, Galilejs un Ņūtons - visus viņus iedvesmoja nesatricināma ticība saprātam. Tās dēļ Bruno sadega sārtā, bet Spinoza tika atšķirts.
Ticība ir nepieciešama uz katra soļa no ieceres un racionāla tēla līdz teorijas izveidei: ticība tēlam. kā racionāli pamatotam mērķim, ticība hipotēzei, kā varbūtējais un ticamais risinājums, un ticība galīgajai teorijai līdz beidzot tiek sasniegta pilnīga ticība tās iedarbīgumam. Šīs ticības avots ir cilvēka pieredze, pārliecība par paša domas, novērošanas un sprieduma spēku. Tai pat laikā, kā iracionāla ticība, tā ir kaut kā pieņemšana par patiesu tikai tāpēc, ka tā saka autoritāte vai ļaužu vairākums. Bet racionālās ticības avots ir neatkarīga pārliecība, kas balstās uz produktīviem novērojumiem un cilvēka domāšanu, par spīti vairākuma uzskatam.
Domāšana un spriedums nav vienīgais pieredzes lauks, kurā izpaužas racionālā ticība. Cilvēku attiecību sfērā ticība ir obligāta jebkuras nopietnas draudzības vai mīlestības iezīme. "Ticēt" citam cilvēkam un viņa spējām nozīmē būt pārliecinātam par viņa pamatiestrāžu, viņa personības pašas būtības, viņa mīlestības drošumu un nemainību. Ar to es domāju nevis to, ka cilvēks nevar mainīt savus uzskatus, bet to, ka viņa galvenās motivācijas paliek vienas un tās pašas, piemēram, viņa cieņa pret dzīvi un cilvēcisko godu veido īpašu viņa daļu un nevar mainīties.
Tieši tāpat mēs ticam paši sev. Mēs apzināmies sava personīgā "es" eksistenci, mūsu personības nemainīgās būtības, kas saglabājas visas mūsu dzīves laikā par spīti atšķirīgiem apstākļiem un neatkarīgi no uzskatu un jūtu izmaiņām. Šī būtība, kas veido tā realitāti, ko sauc par "es", arī veido mūsu ticības pamatu savam autentiskumam. Ja mēs neticam sava personīgā "es" pastāvīgumam, mūsu autentiskuma sajūtas tiek apdraudētas un mēs kļūstam atkarīgi no citiem cilvēkiem, kuru labvēlība kļūst par mūsu autentiskuma sajūtas pamatu. Tikai cilvēks, kas tic sev, ir spējīgs ticēt citiem, jo viņš ir pārliecināts, ka nākotnē būs tāds pats, kāds viņš ir arī šodien, bet tātad, viņš jutīs un darbosies tā, kā tagad.
Ticība sev ir mūsu spējas kaut ko apsolīt pamatnosacījums, jo, ja ir tā, kā teicis Nīče, un cilvēku var noteikt pēc viņa spējas apsolīt, tad ticība ir viens no cilvēka eksistences nosacījumiem. Kas attiecas uz mīlestību, tad šeit ir svarīga ticība savai mīlestībai, tās spējai izraisīt mīlestību citā cilvēkā, un tās pastāvība.
Cita nozīme, kas raksturīga ticībai cilvēkam, ir ticība citu cilvēku iespējām. Visienkāršākā tās pastāvēšanas forma ir mātes ticība savam jaundzimušajam bērnam: ka viņš dzīvos, augs, staigās un runās. Tomēr bērna attīstība šajā ziņā notiek tādā secībā, ka tāda veida cerības, liekas, pat nepieprasa ticību. Cita lieta ir tās spējas, kas var neattīstīties, bērna spēja mīlēt, būt laimīgam, saprātīgam un arī specifiskākas iespējas, tādas kā mākslinieka talants. Tās ir sēklas, kas neasno un neizpaužas, ja nav to attīstībai labvēlīgu nosacījumu, tās var pilnībā iznīkt, ja pienācīgo nosacījumu nebūs.
Viena no vissvarīgākajām tā cilvēka īpašībām, kas spēlē nozīmīgu lomu bērna dzīvē, ir ticība bērna iespējām. Tādas ticības esamība nosaka atšķirību starp audzināšanu un manipulāciju. Audzināšana ir identiska palīdzībai bērnam realizēt viņa iespējas. Manipulācija ir pretrunā ar audzināšanu, tā balstīta uz ticību bērna iespēju attīstības neesamībai un pārliecību, ka bērns būs labs, tikai ja pieaugušie ieguldīs viņā to, kas vēlams un apslāpēs to, kas nevēlams. Nav nepieciešamības ticēt robotam, jo tajā nav dzīvības.
Ticība citiem sasniedz savu kulmināciju ticībā cilvēcei. Rietumu pasaulē šī ticība izpausta jūdu - kristīgās reliģijas terminos, bet saviesīgā valodā tā rod savu visspēcīgāko izteiksmi pēdējās simtgades humānistiskajās, politiskajās un sociālajās idejās. Tāpat kā ticību bērnam, šo ticību balsta ideja, ka cilvēka iespējas ļaus viņam atbilstošu nosacījumu gadījumā uzbūvēt sociālo kārtību, kurā valda vienlīdzības, taisnīguma un mīlestības principi. Tā kā līdz šim cilvēkam nav izdevies uzbūvēt tādu kārtību, pārliecība, ka viņš to varēs izdarīt, arvien pieprasa ticību. Bet tāpat kā jebkura racionāla ticība arī šī ticība nav kāda svēta lieta, tā balstīta cilvēku dzimtas pagātnes sasniegumu liecībās, un tās pamats ir katra indivīda iekšējā un personīgā saprāta un mīlestības pieredze.
Tai laikā, kad iracionālā ticība ir balstīta uz pakļaušanos spēkam, kas tiek uztverts kā nepārvarams, viszinošs un visvarens, un uz atteikšanos no personīgā spēka un varenības, racionālā ticība balstās uz pretēju pieredzi. Šī ticība atrodas mūsu domās, jo tā ir mūsu personīgo novērojumu un pārdomu rezultāts.
Mūsos ir ticība citu cilvēku iespējām, savām iespējām un cilvēces iespējām, tāpēc, un tikai tādā pakāpē, cik ļoti mēs paši esam izjutuši mūsu personīgo iespēju izaugsmi, šīs izaugsmes ietekmi uz sevi un uz mūsu personīgā saprāta un mīlestības spēka varenību. Racionālās ticības pamats - radoši dzīvot ar savu ticību, nozīmē dzīvot radoši. No tā izriet, ka ticība spēkam (varas nozīmē) un spēka izmantošana ir ticības otra puse.
Ticība pastāvošajam spēkam ir identiska neticībai sakarā ar to, kā attīstīsies vēl realizēties nepaguvušās iespējas. Tā paredz nākotni, balstoties tikai uz tagadnes laika izpausmēm, bet tā izrādās nopietna kļūda, kas ir dziļi iracionāla savā nespējā ņemt vērā cilvēka iespējas un viņa attīstību.
Nepastāv kāda racionāla ticība spēkam. Ir pakļaušanās tam, kuram tas piemīt,vēlme to noturēt. Tai laikā, kad daudziem spēks liekas visreālākais no visām lietām, cilvēces vēsture ir pierādījusi, ka tas ir pats nedrošākais no visiem cilvēka sasniegumiem, jo ticība un spēks savstarpēji izslēdz viens otru.
Visas reliģijas un politiskās sistēmas, kas jau sākotnēji būvētas uz racionālās ticības pamatiem, sāk šķelties un visbeidzot zaudē savu varenību, kad vēršas pie spēka vai atrodas kādā saiknē ar to.
Lai ticētu, ir vajadzīga drosme, spēja riskēt, gatavība pieņemt pat mokas un vilšanos. Kas augstu vērtē drošību un mieru, kā primāro dzīves nosacījumu, tas nevar ticēt, tas, kas nogājis trulā aizsardzībā, kur par drošības līdzekļiem kalpo distance un īpašums, tas pats sevi padara par ieslodzīto.
Lai būtu mīlēts un mīlētu, ir nepieciešama drosme, drosme uzskatīt noteiktas vērtības par visaugstākās uzmanības cienīgām, kā arī drosme šo vērtību dēļ likt uz spēles visu.