Dievišķā nesatricināmība - tas ir tieši tas stāvoklis, uz kura sasniegšanu ir nenogurstoši jātiecas visiem skolniekiem. Bet sākumā viņiem ir pamatīgi jāattīrās no visiem saviem netīrumiem, lai atbrīvotu sevi no nepieciešamības veltīt tiem papildus uzmanību. Pašdisciplīna - šim jēdzienam ir jākļūst par skolnieka ikdienas devīzi, par viņa ikdienas treniņa primāro nosacījumu. Ja katru dienu no rīta līdz vakaram skolnieks ievēros pašdisciplīnu, ja skolnieks būs pastāvīgi modrs un piesardzīgs attiecībā uz jebkādu savu nozīmīgāku vai maznozīmīgāku darbību, ja viņš uzturēs sevi pastāvīgā gatavībā tam, ka ir jābūt absolūti atbildīgam par visu un it visās dzīves jomās, īpaši rīcībā, kuras cēlonis ir viņš pats, tad viņš sasniegs tik augstu un stabilu pašdisciplīnas līmeni, ka varēs bez piepūles savaldīt un pakļaut savu personību, jo kopš šī brīža tā būs kļuvusi par tīru, precīzu un iedarbīgu Dvēseles ieroci šais zemākajās pasaulēs, kur skolnieks nenogurstoši kalpo pasaulei.

Ja viņš jau ir sasniedzis šos augstumus, viņa apziņai tagad ir pastāvīgi jākoncentrējas uz līdzsvara punktu sirdī, un tas ir tieši tas punkts, kurā sakņojas dievišķā nesatricināmība. Tas nenozīmē, ka skolnieks ar augstas sētas palīdzību norobežojas no ārpasaules vai cilvēces; nē, šajā brīdī viņš pat ir aktīvāks, nekā jebkad iepriekš. Viņš meklē jebkuru iespēju, kas ļauj nolikt sevi uz kalpošanas altāra un kalpo cilvēkiem savu spēju robežās. Viņa sirds ir piepildīta ar mīlestību un līdzcietību, viņa domas ir vērstas uz to, lai visefektīvāk palīdzētu apkārtējiem, bet viņa fiziskais ķermenis ir gatavs strādāt un darboties nenogurstoši, lai darbā pierādītu savu vēlmi kalpot cilvēkiem, - tas nav fetišs, bet realitāte.

Kas ir – dievišķā nesatricināmība? Tā izpaužas absolūtā personas, kas pilnībā atdevusi sevi Dvēseles vadībai, vienaldzībā pret visu, kas viņu iepriekš uztraucis un laupījis mieru. Tā kā tagad personība, kas klausa Dvēseles saucienam ir integrāls veselums, tad tai pašai vairs neko negribas, jo tagad viņas vienīgais mērķis - kļūt par noderīgu un drošu Dvēseles instrumentu. Un tagad viņu var piepildīt dievišķā nesatricināmība, pateicoties kurai tā varēs stabili atrasties harmoniski vibrējošā līdzsvara punktā. Kopš šī brīža Dvēseles apziņa nepārtraukti koncentrējas uz sirds punktu un, tā kā personība ir integrāla, vairs nekas nav spējīgs izvest viņu no līdzsvara stāvokļa. Kaut arī citi cieš, slimo, baidās, satraucas vai dusmojas, skolnieks tikpat nemainīgi atrodas mierā un līdzsvarā, jo zina, ka nebūs nekāda labuma no tā, ja viņa personība nonāks afekta stāvoklī.
Tieši otrādi, viņa ieguldījums palīdzības sniegšanā cilvēkam, kam tas patiešām nepieciešams, būs nesalīdzināmi dziļāks, iedarbīgāks un efektīvāks, ja visas viņa domas un jūtas būs skaidras un tīras, ja fiziskais ķermenis būs gatavs jebkurā laikā ķerties pie lietas, bet Dvēsele, kas apbruņojusies ar gudrība, zinās un redzēs, kā vislabākajā veidā palīdzēt savam līdzcilvēkam.

Tas, kas klausa Dvēseles balsi un atrodas pastāvīgā tās vadībā, vienmēr ir dievišķi nesatricināms. Tāpēc skolnieks, kas nenogurstoši tiecas uz to, lai pakļautu savu dzīvi stingrai disciplīnai un tā nestu pēc iespējas lielāku un efektīvāku labumu visai planētai, var teikt, patiešām darbīgi strādā pie ideāla iemiesošanas dzīvē, jo līdzko viņa Dvēseles apziņa fokusējas sirdī un sasniedz dievišķo bezpersoniskumu, tā kopš šī brīža sāk klusi un stabili augt un palielināties, savas augšanas laikā aktīvi veicinot personas attīrīšanās un integrācijas procesu.

Vienmēr un visur, visās dzīves jomās skolniekam ir obligāti jāapzinās, ka enerģija ir pastāvīgs domas pavadonis; tāpēc, jo vairāk skolnieks sevi disciplinē, jo nesatricināmāka kļūst viņa apziņa, un šai savā dievišķajā nesatricināmībā tā koncentrējas sirds punktā. Ja skolnieks ir iemācījies atrast savā sirdī šo "zelta līdzsvara punktu" un noturēties tajā, viņš var būt pārliecināts, ka viņā izpaudīsies un nostiprināsies dievišķā nesatricināmība. Kopš šī brīža skolnieks atrodas sevis centrā, viņš ir, un tātad viņš ietver perifēriju; jo būt vai pārveidoties nav sarežģīti: ja mēs pārveidojam veselo, tas nozīmē, ka mēs esam veselā būtība. Tas ir tieši tas mērķis, kas katram skolniekam pastāvīgi jānosprauž savā priekšā, ja mērķis ir nosprausts, noteikts, nosaukts un apzināts, tas nozīmē, ka skolnieks jau ir ceļā uz tā realizāciju, jo doma vienmēr nāk pirms darbības.
Ja vien skolnieki apzinātos, kādu spēku sevī nes domas, viņi daudz piesardzīgāk attiektos pret daudzām savām domām, kurām viņi, kā likums, nepievērš īpašu uzmanību, un tai pat laikā daudz biežāk raidītu savu sakoncentrēto domu enerģētiku uz tām jomām vai dzīves parādībām, kuras viņi vēlas pārveidot. Dievišķā nesatricināmība nenāk pati no sevis. Tāpat kā pats nenāk iekšējais miers. Sākumā skolnieku tikai piemeklē ideja par to, ka nebūtu slikti sasniegt šo stāvokli un padarīt to par savas dzīves daļu. Tomēr bieži viņš jau pašā sākumā atmet šo ideju kā neiespējamu: viņš, kā skolnieks, vēl nav attīstījies, bet jau tādas idejas!, - pēc tam šī ideja, patiešām, sāk likties nerealizējama un neīstenojama, un viņš nesaprot, ka pats ir nogalinājis to pašā iedīglī. Nav saskaitāmi tie skolnieka dzīves brīži, kuros viņš savas vieglprātības un nolaidības dēļ izlaiž no rokām iedvesmas dzirksteles, nedodot tām nevienu iespēju nostiprināties un laist saknes, lai nākotnē tās varētu praktiski realizēties dzīvē. Tomēr savā laikā katrs skolnieks sapratīs šo nemainīgo "zelta likumu", kas skan sekojoši: "Katrs kļūst par to, par ko viņš domā". Kad šī patiesība visā savā pilnībā nonāk līdz skolnieka apziņai, viņa modrība attiecībā uz katru, gan sīku, gan lielu domu, kuru viņš rada, neizmērojami pieaug, un ar šo brīdi viņš sāk rūpīgu visu savu negatīvo domu ravēšanu, tai pat laikā spēcīgi un nenogurstoši barojot sevī visas pozitīvās domas, vīzijas un garīgo iedvesmu. Kopš šī brīža viņš nenogurstoši domā par to, lai caur sevi paustu dievišķo nesatricināmību, un – pauž to.