Mūsu pasaules uzskata pamats ir garīgās (nemateriālās) pasaules eksistences fakts, kas ir visa tā avots un pirmcēlonis, kas notiek materiālajā pasaulē un, ko mēs uztveram caur sajūtām. Tā ir vissenākā paradigma, kurā balstās visas Pasaules garīgās tradīcijas, sākot ar Vēdām (hinduisms), Avestu (zoroastrisms), Toru (jūdaisms) un beidzot ar Jauno Derību (kristietība) un Korānu (islāms). Šīs paradigmas pamatā ir priekšstats par Radītāju kā par visa un visas mūsu Pasaules pirmcēloni un avotu.
Sākotnējā Radītāja īpašība ir Apziņa, tā ir spēja saprast, apzināties, apjēgt. Mūsu Pasaules garīgā realitāte radās Radītāja pirmās domas rezultātā. Visa Pasaule bija pilnībā, no sākuma līdz galam radīta garīgajā realitātē, un tikai pēc tam, līdzīgi kā ūdeni šķeļošie viļņi vai kā Lielais Sprādziens, Radītāja Apziņā izveidotie pirmparaugi sāka iemiesoties materiālās formās. Tā radās materiālā pasaule.
Mūsdienu zinātnes valodā garīgo pasauli vajadzētu saukt par informatīvo realitāti, bet materiālo pasauli par fizisko realitāti. tās ir divas principiāli dažādas realitātes, kuras nav savienojamas un pakļaujas principiāli atšķirīgiem likumiem. Tā, informatīvā realitāte ir ārpus telpas un laika, tās daļas hologrāfiski attēlo tās vienoto veselumu. Mūsdienu zinātne, vēsturiska pārpratuma dēļ, kopš XVII gadsimta laicīgi pieturas pie materiālistiskās paradigmas, kas pilnībā noliedz garīgas, nemateriālas un informatīvas realitātes eksistenci.
Zinātnes paradigma ir ticības priekšmets, tāpēc jebkuri strīdi par tās vai citas paradigmas pareizumu ir bezjēdzīgi un antizinātniski. Paradigma tiek pieņemta vienkārši kā fakts, kas ir acīmredzams vairākumam sabiedrības locekļu. Mums savukārt ir pilnīgi acīmredzams, ka XXI gadsimtā zinātne atgriezīsies pie Cilvēcei dabīgās garīgās paradigmas, kas kļūs par spēcīgu grūdienu tādu seno zinātņu attīstībai. Tikai praktizējot, iedziļinoties un pētot senās zinātnes tādas kā ājurvēdu, jogu, meditāciju, astroloģiju, maģiju… cilvēks var nonākt harmonijā ar sevi, saprast kā ir iekārtota pasaule, pēc kādiem likumiem darbojas garīgās un materiālā pasaule, saprast kā Dievs ir radījis pasauli, kāda cilvēkam ir vieta pasaulē.

Dieva Ideja

Senais cilvēks, redzot, ka ap viņu notiek visādas lietas – spīd saule, līst lietus utt. - kas dažkārt bija viņam izdevīgas, bet dažkārt nāca nelaikā, mēģināja izgudrot kādu to kontroles metodi, ērtākai dzīvošanai. Un viņš atklāja maģiju. Vēlāk, kad viņš jau jutās spēcīgs un drošībā, viņš sāka apzināties savu pārākumu attiecībā pret citām dzīvajām būtnēm ap viņu, iespējams viņš domāja šādi: "ir daudzas lietas, ko es varu izdarīt, bet dzīvnieki, piemēram, nevar. Es varu uzbūvēt māju, lai aizsargātu sevi no elementiem, es varu izgatavot ieročus, es varu apstrādāt laukus. Bet ir lietas, ko arī es nevaru izdarīt. Es nevaru likt saulei spīdēt vai līt lietum. Tātad to dara kāda cita būtne, kas ir pārāka par mani, bet tā, kā cilvēks ir visdižākā dzīvā būtne, ko es zinu, to dara kāds, kas ir tāds pats kā es, tikai spēcīgāks un varenāks".

Tas bija politeisma laiks. Vēlāk, kad evolucionēja lauksaimniecība un pilsētu attīstība, radās sakārtota Dievu koncepcija. Piemēram, Homēra teoloģija, ar līderiem, sabiedrības vadoņiem, kalējiem, citiem amatniekiem utt.
Pēdējā stadija bija vienas visvarenas Būtnes koncepcija. Bet arī te, ir svarīgi, kā Bernards Šovs uzsver savā "Melnajā Meitenē", ka šī Būtne no Vecās Derības  nežēlīgā un tirāniskā Dieva pārvērtusies žēlsirdīgā un visu mīlošā Dievā Jaunās Derības evaņģēlijos.
Ap cilvēku ir daudz parādību, kuras viņš nevar izprast. Bet tā, kā viņam piemīt iztēle un augsti attīstītas spriestspējas, viņš nevar nomierināties, kamēr atrod kādu izskaidrojumu visām šīm lietām. Vēl jo vairāk, šīs parādības, kuras viņš nevar nedz izsaukt, nedz kontrolēt, nedz novērst, spēcīgi ietekmē viņa labklājību un laimi. Viņš liek savam prātam domāt par to un mēģina izgudrot kādu veidu, kas ļautu kontrolēt šīs lietas un izmantot tās savā labā. Visbeidzot, cilvēka dabisko tieksmi iespējams vislabāk pauž izteiciens "homo homini lupus", ja cilvēka prāta varenās spējas tiktu palaistas pašplūsmā, bez kādas pārbaudes un kontroles, cilvēce vienkārši pati sevi iznīcinātu un drīz vien pazustu no zemes virsas. Reliģija zināmā mērā nodrošina prātu ar pārbaudi un kontroli.
Summējot visu augstāk minēto, cilvēce ir attīstījusi reliģijas ideju savas aizsardzības vajadzībām, tāpat kā dzīvnieki ir attīstījuši aizsargkrāsu. Tas nenozīmē, ka reliģiskā pārliecība noteikti ir melīga, bet, atsaucoties uz subjektivitātes elementiem, pastāv varbūtība, ka vismaz noteiktas reliģiskās pārliecības ir melīgas, un ka mums katram, individuāli, ir jāpārbauda šī pārliecība praksē. Protams, var strīdēties un aizstāvēt aklu ticību, jo pat racionālā skatījumā tā rod apliecinājumu, vārdos, kas vēsta, ka būtiskāk par to, kas ir patiess, ir patiesa ticība. Un tas nešaubīgi ļauj reliģijai zelt un plaukt kopš laika gala un līdz šim brīdim.