Iespējams, kaut kur zemapziņas dziļumos tas mums ir zināms jau sen, sen, atliek tikai to atmodināt. Latviskais šamanisms. Tāda praktiskā maģija, kas ļauj ar tautasdziesmu uzbūvēt sev enerģētisko vairogu, ar zīmēm un rituāliem nodrošināt veiksmi, mīlestību un pārticību, - par to pārliecināta latviskā šamanisma praktiķe NORA KALNMALE. Un Jāņunakts papardes zieds, izrādās, nozīmē ne tikai seksuālu, bet arī maģisku garīgu piedzīvojumu.

Gandrīz kā Harijam Poteram
Jā, Norai pieder pat zintnieka zizlis no kalnu kristāla. Nora nosmaida par apzīmējumu «burvju nūjiņa» un teic, ka zizlis vienkārši pastiprina iedarbību - vārdiem, uzvilktajām zīmēm, dziedniecībai, ar to velk arī aizsardzības apli, lai ļaunie spēki neiztraucētu maģiskās darbības.
«Latviskajā šamanisma mēs atjaunojam saikni ar mūsu senču dieviem, kuri šajā zemē tika turēti godā pirms svešzemnieku jūga. Vai mēs zinām savu trīsvienību - Dieviņu, Māru un Laimu? Kad pēdējoreiz vērsāmies pie viņiem pēc palīdzības? Vai maz zinām, kā to pareizi darīt? Tad kāds brīnums, ka, lūdzot svešus dievus un pat īsti neizprotot viņu sakrālo nozīmi, mūsu lūgšanas tā arī neviens neuzklausa. Mūsu dievi skumst pamesti un aizmirsti, viņi grib palīdzēt un svētīt mūsu darbus un ejamo ceļu, bet kā lai palīdz, ja viņus ignorējam? Iepazīstoties ar saviem dieviem, mēs sākam izprast šo pasauli, kā tā iekārtota un kā te pareizi jādzīvo, lai dzīve būtu svētīta, nevis nolādēta. Mūsu senči bija ļoti gudra tauta, pienācis laiks apgūt tās mantojumu, jo šis garīgais mantojums ir mūsu saknes - cilvēkam bez tām nevar būt nākotnes. Ja dabā kokam atņemsim saknes, tad tas mirs. Kas notiek ar cilvēku, kas nezina savas saknes?» jautā Nora.
Ieskatoties Noras latviskā šamanisma apmācības programmā, tiešām prātā nāk Harija Potera Cūkkārpas burvju skola. «Simbolu izmantošana aizsardzībai, veiksmei, veselībai. Vīraki, mikstūras un zālītes. Zizlis un citi nepieciešamie maģiskie atribūti, to pagatavošana. Zintnieku slepenās zināšanas un rituāli...» Tiesa, tas gan domāts jau augstākajiem apmācības līmeņiem, topošajiem burtniekiem un zintniekiem. Nora teic, ka latviskā šamanisma zintnieku ir ļoti maz, taču dzīvi būtiski var mainīt pat pašas elementārākās zināšanas par to, kā palīdzēt sev un tuviniekiem.
«Kāpēc latvieši skandē dainas? Jo tās ir ļoti spēcīgs instruments, tas pasargā, enerģētiski attīra un nodod svarīgu informāciju par daudzām dzīves jomām. Taču ar aizsardzības dainām jābūt uzmanīgiem, tās nav jāstāsta visiem. Varbūt starp taviem draugiem ir melnais burvis, kas, zinot tavu vājo vietu, tevi ievainos. Viņš zina, kā tu sevi aizsargā, un var piekļūt tev klāt, viņš nevar uzlauzt tavu dainu, bet var uzlauzt tevi kā cilvēku, iesēt šaubas. Sak, ir taču 21. gadsimts, kādas dainas, būsim racionāli, vai tad daina var aizsargāt? Un tu sāc šaubīties. Tu skaiti, bet ne vairs ar iepriekšējo ticību un spēku, un paļāvību,» spriež šamanisma praktiķe. Taču katram būtu jāatrod sava aizsardzības daina, un to var domās skaitīt jebkurā grūtā situācijā, jūtot ap sevi dusmas, naidu, agresiju. Lai tā būtu iedarbīgāka, jānoskaita trīs reizes, lai gan ir pavisam bīstamas situācijas, kad jāskaita pat trejdeviņas reizes.
Un kur vēl latviskie simboli! Senatnē sakrālās zīmes lika uz darbarīkiem un mājā, izšuva apģērbā un iekala rotās. Latvieši tās pazina, zināja, kā katra no tām iedarbojas. Zīmju ir daudz, bet tagad ierindas latvietis zina labi ja mazu daļiņu no tām. Nora iesaka nepiemirst vismaz gaismas nesēju Auseklīti - to var novietot kaut kur savā tuvumā, bet var vienkārši iztēloties.
Ko dzīvē dod latviskais šamanisms? «Cilvēks pakāpeniski atrod sevi, attīrās no liekā, spēj saskatīt svarīgākās lietas un izdarīt izvēli. Iemācās rituālus, kā padarīt savu dzīvi veiksmīgāku un aizsargāt sevi un tuviniekus.»
Kāpēc Garlība Merķeļa «Latviešos» latviešu tauta attēlota kā nabadzīga un primitīva? «Senatnē tā bija spēcīga un gudra tauta, tikai, laikam ejot, attālinājās no dievišķā. Tā ir daudz cietusi no iebrucējiem. Iebrucēji parasti pirmo iznīcina tautas kultūru un garīgumu, un, tiklīdz tas ir iznīdēts, sāk kalst arī viss cits. Tas noticis ar daudzajām senajām civilizācijām vēsturē,» salīdzina zintniece.
«Senatnē latvieši visur saskatīja dievu -ugunī, dabā, zvaigznēs, priekšmetos. Taču hierarhijas augšgalā, kā visās reliģijās, stāv trīsvienība - Dievs, Māra un Laima. Dievs ir radītājs. Māra ir vieliskā un materiālā pārzinātāja, pasaules māte, Laima -likteņa lēmēja un uzraudzītāja, lai Dieva likumi tiktu ievēroti. Un viņi visi trīs ir nedalāms veselums, kas cits citu papildina, kopā veido veselumu.»

Nora saņem vēstuli
Kā reiki meistare un psiholoģe Nora nonākusi līdz latviskajam šamanismam?
«Mana vecvecvec...māmiņa piektajā paaudzē pa mātes līniju bija spēcīga dziedniece, Mazsalacas apkārtnē pazīstama, Ķeire Līza. Viņa praktizēja senču sakrālās zināšanas, rituālus, buramvārdus un citas maģiskās darbības.   Pie viņas veda slimos lopiņus, viņa palīdzēja laukiem atgūt ražību. Pa paaudžu līniju tas tika nodots tālāk, arī manai vecāmammai un mamma  prata  to izmantot, un tagad tas nonācis pie manis.    Vecāmamma bija noaudusi Lielvārdes jostu, turklāt viņa nepaslinkoja un noauda lielo jostu. Un tagad tā atstāta man. Senatnē Lielvārdes jostu saņēma tikai tie, kas bija priesteri, tai bija sakrāla nozīme. Tā ir sava veida rakstība, kuru mēs laika gaitā esam pazaudējuši,» stāsta Nora. Anša Epnera filmu par Lielvārdes vēstījumu viņa nav redzējusi, bet savā jostā izlasījusi līdzīgu stāstu.
«To, ka viss ir bezgalīgs, nav ne sākuma, ne gala. Ka mūsu tautai ļoti daudz nozīmējusi Saule. Ka mūsu tauta bijusi ļoti spēcīga, vieda, tīra un dvēselē šķīsta. Un sakrālās zināšanas piederēja nevis tikai priesteriem, bet šajā garīgajā vilnī iekšā bija visa tauta, cieši apvienojot materiālo un dievišķo pasauli. Tur ir ierakstīta gan tautas pagātne, gan visa Kosmosa uzbūve.»
Kā Nora to lasa? Ieaustās zīmes kā burtus? «Nē, es to nelasu kā tekstu, bet intuitīvi sajūtu. Paņemu to rokās, tad nonāku tādā ļoti mierīgā stāvoklī, faktiski nedaudz mainītā apziņas stāvoklī. Saslēdzos ar dievišķās informācijas lauku. Tad sajūtas ir ļoti spēcīgas, pat kā vīzijas. Mēs esam tik ļoti iemācīti dzīvot ar racionālo prātu, bet bieži svarīga informācija atnāk tieši sirds līmenī. Ir ļoti svarīgi prast to uztvert, īpaši, kad dzīvē pienāk svarīgs izvēles brīdis. Cilvēks nonācis krustcelēs, tajā mirklī izšķiras, vai viņa tālākā dzīve būs svētīta vai problēmas nāks cita pēc citas, jo katram ir savs Laimas liktais dzīves ceļš. Bet liktenis netiek ierakstīts nemainīgs -daudz kas atkarīgs no cilvēka paša darbiem un domām. Un mirkļos, kad cilvēks nonāk krustcelēs, ir svarīgi sajust, kurš ir īstais Laimas paredzētais ceļš. Bieži vien mēs sevī neieklausāmies un aizejam ceļu, kas ir kāda cita izdomāts, - lai piepildītu vīra, sievas, draugu, sabiedrības, vecāku gaidas no tevis. Un tad sākas likstas. Nereti paiet gadi, līdz cilvēks atkal atrod savu īsto ceļu.»

Auglības dievs Jānis
Bet vasaras saulgrieži latviskājā   šamanisma   skaitās    enerģētiski visspēcīgākais laiks. «Tik spēcīgs, ka tad var izārstēties  pat no neārstējamām slimībām.     Es pati esmu veikusi    saulgriežu rituālus  un jutusi, kā dzīve pēc  tam  spēcīgi mainās uz labo
pusi.» Jāņu uguns ir maģiska, tā enerģētiski attīra un uzlādē pēc ziemas garajiem mēnešiem. Ugunskurs simbolizē to, ka tiek uzvarēta tumsa ne tikai dabā, bet arī cilvēka dzīvē. Ugunskuram pāri lēca, lai vēl spēcīgāk attīrītos, taču tas nav noteikti jādara - spēku gūst arī no uzturēšanās ugunskura tuvumā.
Jāņuguni iekurina, kad saule sāk rietēt, un tā ir jāuztur dzīva līdz saullēktam. Jāņu naktī nedrīkst gulēt, jo tā ir nakts, kad jāveic maģiskie rituāli, tā ir iespēja mainīt dzīvi. Ja tu noguli, tad esi savu iespēju palaidusi vējā uz gadu.
Pats Jānis latviskajā kontekstā ir auglības dievs, un šo vārdu nelika kuram katram, valkāt auglības dieva vārdu bija milzu atbildība.
Savukārt alus... «Alutiņš bija sakrālais dzēriens. To dzēra, lai varētu savienoties ar dievišķīgo pasauli, tas palīdzēja iegūt mainīto apziņas stāvokli, kad apkārt virmoja spēcīgi dabas procesi. Bet piedzerties nedrīkstēja. Ja maģiskajā laikā kāds piedzērās, tā bija zaimošana un viņš pazaudēja svētību,» stāsta Nora un piebilst: «Senajām kultūrām bija dažādi līdzekļi, lai iegūtu mainītās apziņas stāvokli. Indiāņi saulgriežu rituālā smēķēja tabaku, bet ne jau tāpēc, ka būtu atkarīgi, to uzskatīja par Dieva augu, kurš atver kanālus. Tad ieradās baltais cilvēks un tabaku izrāva no garīgā konteksta. Tas, kas bija sakrālais elements, pārvērtās par problēmu.»
Jāņos veica arī aizsardzības rituālus. Skaitīja dainas, mājas izkvēpināja ar kadiķi un ar pīlādžu zariem nobruņoja pret ļauniem spēkiem, apstaigāja tīrumus pret raganām. Pat Jāņu vainags esot spēcīga aizsardzība.

Peldēties pie dievietes
«Saulgriežos ne tikai jādzied, bet arī jāapdzied. Kāpēc tas ir svarīgi? Šādā veidā var otru atbrīvot no tā, par ko dziedi. Piemēram, ja apdziedam kaimiņu, ka slinks, jo nav laidaru izpušķojis, tas nozīmē, ka viņu atbrīvojam no slinkuma. Šāds efekts ir vienreiz gadā un tikai šajā maģiskajā naktī! Tāpēc senie latvieši tik daudz šajā naktī arī dziedāja - viņi enerģētiski cits citu atbrīvoja.
Saulgriežu naktī visi avoti, visas upes, ezeri un jūra ir dziednieciski. Šajā brīdī pilnībā mainās ūdens enerģētiskā struktūra, tāpēc pelde saulgriežos var atbrīvot ne tikai no dažādiem enerģētiskiem kaitējumiem, melnās maģijas un neveiksmēm, bet arī no depresijas un slimībām. Saulgriežos ūdens ir svēts, tas nomazgā no cilvēka ari visus viņa sakrātos grēkus. Jāpeldas ir brīdī, kad saule lec.
Ja gribas šo rituālu spēcīgāku, jālūko upe. Senlatvieši uzskatīja, ka upes Latvijā nav tikai upes, bet arī dievietes. Un pirms peldēšanās var veikt vēl vienu rituālu - skaļi vai klusi trīs reizes piesaukt dievietes vārdu. Piemēram, «Daugava!», «Gauja!» vai «Venta!». Tad
izveidojas     spēcīgs kontakts ar konkrēto  dievību  un  tu saņem   vēl   lielāku svētību,» stāsta Nora.

Paparde atver paralēlās pasaules
Tā ir loti spēcīga nakts, lai ieņemtu bērnu, tāpēc šajā laikā veica auglības rituālus. Viens no rituāliem, tiesa, paslepeniem un diezgan individuāliem, ir papardes zieda meklēšana. Mūsdienās tam piedēvēta nerātni divdomīga garša, taču ļoti iespējams, ka erotiskā piegarša ir tikai blakusefekts, ja maģiskajā situācijā nonācis mežā iemaldījies pārītis. Biologi apgalvo, ka papardes ziedēt nespēj, jo vairojas ar sporām. Taču ir pārāk daudz stāstu par savādām izjūtām un piedzīvojumiem, saulgriežu naktī atrodoties paparžu tuvumā. Nora spriež, ka, visticamāk, kādā noteiktā laikā papardes uz brīdi izdala īpašas vielas, kuras, nonākot cilvēka organismā, rada neparasti asas uztveres spējas un uz laiku dod spēju redzēt paralēlās pasaules. «Kāpēc indiāņu un citu tautu senie šamaņi smēķējuši marihuānu, lietojuši kaktusus un sēnes? Tas atver kanālus, dod iespēju redzēt un izdarīt daudzas lietas, kuras parastā apziņas stāvoklī nebūtu iespējamas,» piebilst Nora. «Iespējams, papardes noteiktā brīdī saulgriežu naktī izplata halucinogēnu vielu. Varbūt pusnaktī, varbūt vienos vai divos naktī, grūti precīzi pateikt, laiki ir mainīti. Lai gan tagad šo piedzīvojumu uzskata par erotisku notikumu, senatnē tā, visticamāk, bijusi garīga prakse, iniciācija. Cilvēks, kas to piedzīvojis, ir pacēlies augstākā pakāpē, ieraudzījis pasauli citādu.»

Īstā maģijas nakts ir cita
Bet... visa Jāņu maģija ir spēkā tikai īstajā saulgriežu naktī. Nevis kalendāra «sarkanajā datumā» un brīvdienā - 23. jūnijā -, bet gan 21. vai 22. jūnijā, kā nu kuru gadu iekrīt astronomiskie saulgrieži. Šogad maģiskā nakts būs 21. jūnijā.
Iespējams, svinamās dienas sagrozītas ar nodomu, spriež Nora. «Ko mēs tagad svinam? Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Bet tad visa maģija dabā jau beigusies. Vari likt vainagu, rotāties, skaitīt dainas un lūkoties ugunī - velti.
Senatnē tauta pulcējās tieši saulgriežos, tajā naktī, pēc kuras saulīte, nonākusi augstākajā punktā, sāk ripot zemāk un dienas kļūst īsākas. Veica rituālus, dziedāja tautasdziesmas. Bija jānoskaņojas, jāsapošas - tās ir attiecības ar Dievu - un jāizrāda cieņa. Tieši tad tauta iegūst maģisko spēku visam laika posmam līdz nākamajiem saulgriežiem, uzlādējas.»
Ja tā ir parasta darbdiena, kad cilvēki atnāk no darba, skatās dienišķos seriālus, gatavo vakariņas, viņi maģiju palaiž vējā neizmantotu.
«Varbūt tāpēc latviešu tauta nīkuļo? Jau ilgu laiku saulgriežu maģisko spēku izmanto tikai daži zinātāji. Kad dedzina pārējos Jāņu ugunskurus, visa maģija dabā jau zudusi. Arī īstās dziednieciskās zālītes jālasa līdz saulgriežiem. Turpretī pareizajos maģiskajos datumos var iekustināt ļoti spēcīgas enerģijas -gan pozitīvās, gan negatīvās -, jo dabā ir sakoncentrējies maksimālais spēks. Tajā brīdī Dieva un reālā pasaule kļūst viens nedalāms veselums. Viss ļoti pastiprinās, saasinās, zūd robežas. Debess vārti ir atvērti.»

Saulgriežu vēlēšanās
Nostājies pie Jāņu ugunskura, vēro uguni un ļauj sev atspringt un ieslīdēt mierīgā stāvoklī. Tad no sirds palūdz to, ko tu patiešām vēlies. Varbūt jaunas attiecības un mīlestību, varbūt jaunu darbu, varbūt atgūt veselību. Skatoties ugunī, no visas sirds to lūdz. Vari vērsties vienkārši pie Dieva, vari pie latviskā Dieviņa, pie Māras, pie Laimas. Svarīgākais -lai tas nāktu no sirds un lai tu sajustu sev apkārt uguni un dabu. Tad trīsreiz apej ap uguni un sajūti, kā tu palaid Kosmosā savu ielikto domu. Tad atgriezies vietā, kur stāvēji pašā sākumā, un pasaki paldies - Dievam, Mārai, Laimai.