Jaunais gadsimts atnes mums jaunus pārsteigumus. Skolēnu vecāki un pedagogi arvien biežāk izjūt, ka ar izglītības sistēmu kaut kas nav īsti kārtībā... Ģimenē aug neparasts bērns... Viņa klātbūtne mājiniekus gan priecē, gan mulsina, gan reizēm pat sāpina... Skolotāji ir izmisumā, jo bērns neiekļaujas nekādos rāmjos... Biedējošas diagnozes, bezjēdzīga ārstēšana, pesimistiskas nākotnes prognozes...
Trīs gadus vecā Gustava (vārds mainīts) vectēvs, arī vārdā Gustavs, bija miris divus gadus pirms mazdēliņa piedzimšanas. Neilgi pirms nāves viņš kopā ar savu dēlu, Gustaviņa tēti, mājas pagrabā bija licis keramikas drenāžas caurules... Mazais Gustaviņš par to neko nevarēja zināt. Taču kādu dienu, visiem par pārsteigumu, viņš pajautāja tētim: “Tēti, vai tās caurules, ko MĒS AR TEVI KOPĀ likām pagrabā, vēl tur ir?” Pēc neilga laika sekoja otrs pārsteigums. Gustaviņš savā nodabā nocēla no plaukta kaudzīti ar vairāku ģimenes locekļu zīmējumu kolekciju. Izvēlējies no apjomīgās kaudzes četrus zīmējumus, viņš paziņoja: “Šos te zīmēju ES.” Rokās viņš turēja VIENĪGOS četrus VECTĒVA zīmējumus.
Ar šo tepat Latvijā fiksēto dokumentālo ainiņu vislabprātāk uzsāku sarunas par mūsu laikmeta jauno paaudzi. Triju gadu laikā, kopš psiholoģijas doktores Dorīnas Vetjū (Doreen Virtue) grāmatā The Care and Feeding of Indigo Children (Rūpes par indigo bērniem un viņu barošana) pirmo reizi saskāros ar šo tēmu, ir nācies lasīt lekcijas un vadīt seminārus par indigo un kristāliskajiem bērniem visdažādākajās auditorijās – skolu pedagogiem, bērnudārzu audzinātājām, metodiķēm un vadītājām, psihologiem, skolu un bērnudārzu medmāsām, bērnu vecāku kolektīviem un jauktām interesentu grupām. Kaut gan laiku pa laikam gadās sastapties arī ar neizpratni un pat skepsi, tomēr jāatzīst, ka ar katru gadu auditorijas arvien atsaucīgāk un ar lielāku pateicību uzņem šo informāciju. Visvairāk tas jūtams bērnudārzu kolektīvos, jo tieši tur ir vislielākā “uzskates līdzekļu” koncentrācija – bērni ar neordinārajām spējām un uzvedību, un tēmas realitāte un aktualitāte vairs nav jāpierāda, bet tikai jāizskaidro.
Liela daļa mūsdienu bērnu dzimst ar palielinātām sensorajām un psihiskajām (psihe = dvēsele) spējām. Viņu uztveres sistēma reaģē uz daudz vairāk stimuliem, nekā esam raduši uztvert ar piecām fiziskajām maņām. Tādi bērni var dzirdēt skaņas, kuras mēs nedzirdam, redzēt krāsas un gaismas, kas citiem nav saskatāmas. Viņi spēj lasīt un raidīt domas. Lielāka cilvēku pulka negatīvās domas un stāvokļi pat no kilometriem liela attāluma var iedarboties uz viņu apziņu, radot apjukumu un sāpes. Viņi uztver citu cilvēku slēptās negatīvās emocijas un domas un reaģē uz tām, ne vienmēr mākot aizsargāties no šīs negativitātes gūzmas. Viņi spēj redzēt auras un ne-miesiskas būtnes, spēj uztvert garīgās zināšanas tiešā veidā. Viņi ir jūtīgi pret nedabisko, sintētisko uzturā, higiēnas precēs, apģērbā, attiecībās un uzskatu sistēmās. Viņi redz disharmoniju visdažādākajās struktūrās un nav iebarojami ar meliem un puspatiesībām, un tāpēc nereti atsakās pieņemt skolā mācīto. Viņiem nav konteksta, kurā saglabāt, attīstīt, izpaust, izprast un konstruktīvi izmantot savas psihiskās spējas.
Bērniem pašiem vēl var nepietikt izpratnes, ko praktiski darīt un kā tikt galā ar spējām, kuras vairums cilvēku vēl joprojām uzskata par ne-normālām vai para-normālām. Zem smagā sabiedrības spiediena un neizpratnes daudzi bērni no šīm dabiskajām spējām atsakās, galu galā pakļaujot sevi izmisumam, depresijai, narkotikām un pat pašnāvībai. Viņu izmisums var izpausties arī vardarbībā pret vienaudžiem un pieaugušo nerespektēšanā. Izglītības sistēma un audzināšanas metodes nespēj nodrošināt viņu uztveres īpatnībām un garīgajām un intelektuālajām vajadzībām atbilstošu vidi un mācību programmas. Uz kreiso smadzeņu puslodi orientētais, pārsvarā audiālais mācību process ir neatbilstošs to bērnu uztverei, kuriem dominējošā ir labā smadzeņu puslode, vizuāli telpiskā uztvere. Viņiem mācību process kļūst garlaicīgs vai arī mācību viela paliek nesaprasta.