Diezgan ilgu laiku zinātnieki uzskatīja teiku par Babilonas torni tikai par simbolisku leģendu par cilvēka uzpūtību. Tā bija, kamēr galu galā pagājušā gadsimta beigās arheologi, kas atbrauca no Eiropas, neatklāja precīzu Babilonas drupu atrašanās vietu. Simts kilometrus uz dienvidiem no Bagdādes daudzus gadsimtus slējās nedzīvi pakalni ar plakanām virsotnēm un kraujām nogāzēm. Vietējie iedzīvotāji uzskatīja tās par dabiskā cilņa detaļām. Ērtajās virsotnēs cēla teltis beduīni un slavēja Allāhu dievticīgie arābi. Neviens no viņiem nezināja, ka zem kājām dus visu laiku un tautu dižākā pilsēta. Šurp 1899.gadā devās vācu arheologs Roberts Koldevejs, kurš pēc pāris gadiem ieies vēsturē kā cilvēks, kas atraka Babilonu.

Pakalnu izrakumi Sahnas līdzenumā, kas burtiska tulkojumā nozīmē "Panna", sākās 1899.gada pavasarī. Veiksme piemeklēja Koldeveju jau no pirmajām dienām un nepameta turpmākos piecpadsmit gadus, kuru laikā viņš kopā ar divsimt strādniekiem atraka senās civilizācijas eksistences liecības. Par Babilonas mērogiem arheologs guva priekšstatu jau pēc dažiem darba mēnešiem. Sākumā viņš atraka sienu no jēlķieģeļa 7 metru platumā un 12 metru augstumā. Bet 12 metru attālumā no tās zeme slēpa citu sienu no apdedzinātā ķieģeļa gandrīz 8 metru platumā, tai, savukārt, sekoja trešā siena 3 metru platumā, kas kādreiz veidoja dziļu, ķieģeļiem izliktu grāvi.
Telpu starp pirmajām divām sienām savulaik pildīja zeme, kas pārvērta divas sienas vienā neieņemamā un pilnīgi nesatriecamā aizsardzības valnī. Uz iekšsienas ik pa katriem 50 metriem slējās sargu torņi. Pēc tam Koldevejs atrada 360 cietokšņa torņus! Tā, Babilonas iekšsienas garums bija vairāk kā 18 kilometri! Ja domājam, kā viduslaikos, ka "pilsēta - tā ir apmetne", kurai apkārt ir siena, tad Babilona, kas ir uzbūvēta vairāk kā 4 gadu tūkstošus atpakaļ, uz visiem laikiem ir palikusi vislielākā pilsēta, ko cilvēks ir jebkad uzbūvējis uz planētas Zeme!

Strādnieki burtiski gāza nost Koldeveju no kājām ar atradumiem. Tie bija bareljefu atlūzas no glazētā ķieģeļa, pilsētu vārti, majestātiski spārnoti lauvas, ko prasmīgi bija pagatavojuši senie gudrie. Zemzemes artefakti aptumšoja Ēģiptes kultūras šedevru diženumu un uzdeva zinātniskajai pasaulei neatminamu mīklu: no kurienes senajā Mezopotāmija radās tik augstu attīstīta tauta?

Pašlaik arheologi uzskata, ka senā Babilona - tā ir pēdējā noslēpumainās šumeru civilizācijas atblāzma, tautas, kas dzīvoja vairākas tūkstošgades atpakaļ starp Tigru un Eifratu. Šumeri cēla milzīgas akmens pilsētas. Viņu juvelierizstrādājumi no zelta līdz šim izraisa skaudību slavenajos Parīzes juvelieros, bet kapenes, kur guļ simtiem upurēto cilvēku atliekas liek nodrebēt pat daudz pieredzējušajiem arheologiem.

Par šumeriem zināms maz, bet ir pierādījumi tam, ka tieši viņu tautu iznīcināja vispasaules plūdi. Visādā gadījumā pēc šumeru civilizācijas kultūrslāņa arheologi atrada divus metrus biezu māla kārtu, kas liecina, ka šeit kādreiz notikuši katastrofāli plūdi. Varbūt pēc vispasaules plūdiem izdzīvoja ne tikai vecās derības Noass. Izdīvojušie Šumeru tautas pārstāvji nodibināja pilsētu Babilonu, kurā atdzima civilizācijas diženums un izvirtības, un kuru pēc tam iznīcināja Dievs vai stihija. Bet visi šie atklājumi un hipotēzes, kas lej gaismu uz mīklainām pagātnes teikām, parādījās jau pēc Koldeveja. Pats vācu arheologs atrada arheoloģiskus apstiprinājumus divām leģendām - par Babilonas torni un par nokarenajiem Semiramīdas dārziem.

Sākumā senās pilsētas ziemeļaustrumu daļā Koldevejs atraka pagrabus ar neparastu velvju formu. Arheologs bija apjucis - pirmoreiz viņa ilgajā darbā Babilonā viņš sastapās ar apakšzemes būvēm. Turklāt iekšā tās slēpa aku, kas sastāvēja no trijām šahtām. Tehniskie speciālisti pateica priekšā arheologam, ka trīsšahtveida aka savulaik kalpojusi kā žogs pret ūdeni ar lenšu pacēlāju, kas paredzēts nepārtrauktai ūdens padevei. Bez tam, apakšzemes būves velve bija apdarināta ar akmeni, ko Koldevejs redzēja tikai reizi un pie ziemeļu sienas. Un te arheologs saprata! Visi antīkie rakstnieki - Josifs Flāvijs, Diodors, Stesijs, Strabons, kā arī seno asīriešu ķīļrakstu plāksnītes - tikai divreiz pieminēja akmens pielietojumu Babilonā ierastā ķieģeļa vietā - pie ziemeļu sienas celtnes un pie carienes Semiramīdas nokareno dārzu būves. Sekoja vienīgais iespējams secinājums, atrastie pagrabi, bija mūžzaļo Semiramīdas dārzu velve. Tajos darbojās unikāla tam laikam ūdens padeves sistēma, kas nodrošināja ar dārgo valgmi gigantisko daudzterašu dārza celtni. Tieši to redzēja Hērodots un pieskaitīja pie pasaules brīnumiem. Līdz mums savukārt nonākuši tikai šīs kādreiz lieliskās celtnes pagrabi, pēc kuriem diemžēl nav iespējams spriest par dārzu arhitektūru un augstumu. Ir saglabājusies tikai teiksma, ka no saviem iemīļotajiem dārziem Semiramīda metās lejā pēc tam, kad bija nodevusi troni savam dēlam.Kamēr viņa krita, tās rokas pārvērtās baloža spārnos, bet ķermenis – gulbja ķermenī  un cariene, kas pēc teiksmas parzināja burvestības, uz visiem laikiem aizlidoja no šīs pasaules.

Par otru Koldeveja atradumu, kas pārsteidza visu rietumu pasauli, kļuva Babiloniešu leģendārā torņa atliekas. Babilonieši sauca to par "E-temenanki" - stūrakmens debesu un zemes templi". Līdz tagadnei saglabājušies tikai kolosālās celtnes pamati. Kvadrātveida fundamenta platums, ko atraka vācu arheologs, sastādīja 90 metrus. No visām pusēm torņa pamatu aplenca sienu drupas, kas, kā rakstīja Koldevejs, veidoja visādā veida kulta ēkas. Savukārt pats Babilonas tornis kalpoja par grandiozu svētnīcu, kura virsotnē slējās dieva Marduka templis.

Stātsu par Babilonas torņa likteni mums vēsta ķīļrakstu māla plaksnītes, ko arheologi atrakuši Babilonā un citās Asīriešu - Babiloniešu valsts pilsētās, un grieķu vēsturnieku liecības. "Torni cēla pie debesīm ar gigantiskām terasēm, - saka Hērodots. – To veidoja septiņi torņi, kas salikti viens uz otra. Torņa pamats bija 90 metru platumā (tieši to atrada Koldevejs) un tikpat augsts. Pirmais stāvs bija 33 metru augsts, otrais - 18 metru augsts un pārējie četri - 6 metru augstumā. Augšstāvu, kas bija 15 metrus augsts, ieņēma babiloniešu dieva Marduka grandiozais templis, klāts ar zeltu un apdarināts ar gaišzilu glazētu ķieģeli, tas vizēja saulē zil-zeltainās ugunīs un bija redzams daudzu kilometru attālumā".

Saglabājušās māla plāksnītes ar babiloniešu cara Nabopolasara (VII gadsimts pirms mūsu ēras) rakstiem lej gaismu pār leģendārā torņa stāstu. Pēc dieva Marduka pavēles, liecina cars, viņš pavēlēja atjaunot Babilonas torni. Kad torni slēja pirmoreiz – nav zināms, bet, kā izriet no Nabopolasara nostāsta, pirms viņa torni vairākas reizes izpostīja Sargons un Sanheribs, Asīrijas cari-iebrucēji. Un vienmēr kārtējais Babilonas valdnieks atkal atjaunoja to un cēla no drupām. Šoreiz atjaunošanas darbi izrādījās tik smagi, ka Nabopolasars nav paspējis tos pabeigt pat savas valdīšanas 75 gados. Turpināt torņa celšanu nācās viņa dēlam Nebukadnēcaram. Vēl pēc 40 gadiem tornis bija babiloniešu iedzīvotāju priekšā visā savā krāšņumā. Gaišzilā un lillā gaismā augstu debesīs mirdzēja Marduka templis. Templī nebija nekā izņemot zelta galdu un ar zelta brokatu klātas ložas. Pēc babiloniešu ticējumiem, tur nakšņoja pats dievs Marduks, un piekļuve templim bija slēgta jebkuram mirstīgajam. Tikai viena izvēlēta skaistule pavadīja tur nakti pēc nakts, izdabajot dievam ar nakts glāstiem. "Taču, - rakstīja Hērodots, - tempļa apmeklēšana no dzīvā dieva puses man liekas visai apšaubāma".

Babilonas torņa apakšstāvā atradās otrais Marduka templis. Tur stāvēja milzīga dieva statuja, kuras priekšā tika veiktas upurēšanas un ziedojumi. Pēc Hērodota vārdiem, tā bija izgatavota no tīra zelta un svēra gandrīz 24 tonnas! To atradušais kļūs, iespējams, par visbagātāko cilvēku visā pasaulē. Pie tempļa pakājes veda procesijas ceļš, pa kuru svētku laikā kustējās priesteru un ticīgo pūļi. Koldevejs atraka procesiju ceļu un bija spiests atzīt, ka ar to nevar salīdzināties neviena mūsdienu šoseja. Senie būvnieki izbruģēja ceļu ar kvadrātveida plātnēm un ar vienu metru platu malu. Tās gulēja uz ķieģeļiem, kas turklāt vēl segti ar asfalta kārtu. Plātņu malas rotāja inkrustācija, bet saskares šķirbas starp plātnēm bija pielietas ar asfaltu. Visbeidzot uz katras plātnes iekšpuses akmeņkaļi bija izcirtuši uzrakstu: "Es - Nebukadnēcars, Babilonas cars, Babilonas ielu izbruģēju Marduka Kungam".

Tagad ir grūti iedomāties, kādu līmeni sasniedza babiloniešu inženierzinātne, pateicoties kurai tika slietas tādas grandiozas būves, kā Tornis un nokarenie Semiramīdas dārzi. Mantojumā nākamajām civilizācijām babilonieši atstāja
skaitīšanas sistēmu, pārsteidzoši precīzas debesu spīdekļu kustības aprēķinu metodes un... ticējumu par melno kaķi. Kad valodnieki atšifrēja ķīļrakstu uz Babilonas plāksnītēm, tad izrādījās, ka arī tolaik cilvēki uzskatīja, ka ceļu pārskrējis melns kaķis ir nelaimes vēstnesis.

Posti un neveiksmes vajāja Babilonu līdz tās dienu beigām. Pēc Nebukadnēcara pilsētu sagrāba Persijas cars Kīrs. Bet ieraugot Babilonas torni, viņš bija tik ļoti pārsteigts, ka pavēlēja saglabāt celtni un pat vēlējās, lai uz viņa kapa atrastos tā miniatūra kopija. Persijas cars Kserkss izrādījās mazāk sentimentāls. Ieņemot Babilonu, viņš atstāja pēc sevis Babilonas torņa drupas, kuras redzēja savā ceļa uz Indiju Maķedonijas Aleksandrs. Gigantisko ruīnu mērogu pārsteigts, Aleksandrs, kā apburts stāvēja to priekšā, bet pēc tam uz diviem mēnešiem aizkavēja tur savu karapulku. Visu šo laiku dižā pulkveža kareivji vāca drazas, kuras atrada ruīnās, kā meslus zaudētajam diženumam...