Pastāv uzskats, ka jebkura saruna sākas ar tā saucamo "jūs pieeju" sarunu biedram. Iedomājaties sevi tā cilvēka vietā, ar kuru sarunājamies (apmeklētāja vietā, padotā vietā —ja esam priekšnieki). "Jūs pieeja" prasa cieņas izrādīšanu pret cilvēku, lai kas viņš ari būtu. Cilvēku vajadzētu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Nevajadzētu aizskart viņa pašlepnumu, pašcieņu, viņa "es". Nedrīkst par cilvēku domāt: tu esi muļķis! Jādomā: jūs, kam es neprotu labi ieskaidrot.
Vajadzība raksturo kādu neapmierinošu pārdzīvotu stāvokli, kas tiecas uz apmierinājumu.
Vajadzība ir vairāk vai mazāk pastāvīgs darbību, enerģijas vai informācijas trūkums, kas nepieciešams indivīda veiksmīgai funkcionēšanai un attīstībai.
Sāksim no paša sākuma. Zīdaiņa uzvedību nosaka viņa ķermeņa vajadzības un dziņu izpausmes. Viņš uzņem barību, izvada to, guļ un ir nomodā. Ja mazulim kaut kas nepatīk, viņš protestē raudot. Ja bērns jūtas labi, viņš jau agri spēj savilkt sejas muskuļus smaidā. Tad viņš smaida māmiņai vai svešiniecei, kā arī tam, kas kustas virs gultiņas.
Paraugu šajā ziņā rada priekšzīmīga namamāte. Viņai nav nekā, izņemot pieticīgu mājvietu, - vismaz tai ir jābūt apbrīnas vērtai. Negaidītais apmeklējums neuzkoptā dzīvoklī, piededzis cepetis vai kūka, arī atzinības nesaņemšana – tie ir iemesli, lai viņu pārņemtu depresija. Vienīgais mierinājums viņai ir lepnums par to, cik daudz sāpju tā spēj panest.
Loģiski, ka ārstu uzmanības centrā ir atradies ķermenis (tai skaitā smadzenes). Ilgstoši galvenokārt tika pētītas savstarpējās sakarības starp ķermeņa fizikālajiem un ķīmiskajiem procesiem, piemēram, – kā mainās bioķīmiskās reakcijas, svārstoties ķermeņa temperatūrai, stāvoklim telpā, atmosfēras spiedienam u.tml., kā dažādu slimību gadījumos izmainās ķermeņa fizikālie un bioķīmiskie stāvokļi un procesi.
Katram cilvēkam ir raksturīgs savs pašvērtējums.
Pašvērtējums – cilvēka savu īpašību, spēju un iemaņu novērtējums attiecībā pret kādu noteiktu normatīvu sistēmu. Var arī teikt, ka pašvērtējums ir sava Es – tēla novērtējums.
Pastāv uzskats, ka jebkura saruna sākas ar tā saucamo "jūs pieeju" sarunu biedram. Iedomājaties sevi tā cilvēka vietā, ar kuru sarunājamies (apmeklētāja vietā, padotā vietā —ja esam priekšnieki). "Jūs pieeja" prasa cieņas izrādīšanu pret cilvēku, lai kas viņš ari būtu. Cilvēku vajadzētu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Nevajadzētu aizskart viņa pašlepnumu, pašcieņu, viņa "es". Nedrīkst par cilvēku domāt: tu esi muļķis! Jādomā: jūs, kam es neprotu labi ieskaidrot.
Vajadzība raksturo kādu neapmierinošu pārdzīvotu stāvokli, kas tiecas uz apmierinājumu. 
"Katra diena, kurā neesi smējies,
Kā veidojas šis priekšstats?
Sāksim no paša sākuma. Zīdaiņa uzvedību nosaka viņa ķermeņa vajadzības un dziņu izpausmes. Viņš uzņem barību, izvada to, guļ un ir nomodā. Ja mazulim kaut kas nepatīk, viņš protestē raudot. Ja bērns jūtas labi, viņš jau agri spēj savilkt sejas muskuļus smaidā. Tad viņš smaida māmiņai vai svešiniecei, kā arī tam, kas kustas virs gultiņas.
Paraugu šajā ziņā rada priekšzīmīga namamāte. Viņai nav nekā, izņemot pieticīgu mājvietu, - vismaz tai ir jābūt apbrīnas vērtai. Negaidītais apmeklējums neuzkoptā dzīvoklī, piededzis cepetis vai kūka, arī atzinības nesaņemšana – tie ir iemesli, lai viņu pārņemtu depresija. Vienīgais mierinājums viņai ir lepnums par to, cik daudz sāpju tā spēj panest.
Loģiski, ka ārstu uzmanības centrā ir atradies ķermenis (tai skaitā smadzenes). Ilgstoši galvenokārt tika pētītas savstarpējās sakarības starp ķermeņa fizikālajiem un ķīmiskajiem procesiem, piemēram, – kā mainās bioķīmiskās reakcijas, svārstoties ķermeņa temperatūrai, stāvoklim telpā, atmosfēras spiedienam u.tml., kā dažādu slimību gadījumos izmainās ķermeņa fizikālie un bioķīmiskie stāvokļi un procesi.
Katram cilvēkam ir raksturīgs savs pašvērtējums. 
