Nākamais solis – iemācies teikt „nē” prasībām, kuras jūs negribētu izpildīt. Sākat ar mazumu. Nepieciešams iemācīties cienīt savu laiku un spēku. Jūsu laiks un spēks ir paredzēti, lai jūs izpildītu savas vēlēšanas un sasniegtu savus mērķu, bet ne apkārtējo mērķus. Sapratuši, ka jūsu personīgais laiks jums ir dārgs, jums nebūs tik sarežģīti atteikt cilvēkiem, kuri pieraduši, ka uz jums burtiski var „braukt”.
Pats sarežģītākais ir atbrīvoties no manipulācijas no vecāku puses. Kaut vai arguments „es tevis dēļ ziedoju visu dzīvi” darbojas bez atteikuma un tieši mērķī.
Tomēr, bieži vecāki tādos izteicienos pārcenšas un asi formulē. Protams, jūs būsiet viņiem vienmēr pateicīgi par audzināšanu, saprašanu un uzturēšanu, bet drīz jums parādīsies vai jau ir savi bērni, kurus jūs audzināsiet un uzturēsiet. Jūs - putniņš – kurš jau izlidojis no ligzdiņas un dzīvo savu dzīvi. Tieši tāds ir vecāku mērķis: izaudzināt pieaugušu un patstāvīgu cilvēku.
Galvenais cīņā par savu laiku un dzīvi – censties nepieļaut konfliktus. Atsakot cilvēkam palīdzēt kādā viņa lūguma izpildē, jūs pārliecināties, kāpēc nevarat to izdarīt. Tai pašā laikā jūs atvieglosiet atteikuma procesu arī priekš sevis, bet viņam agri vai vēlu nāks saprašana, ka manipulācijas spēli jūs vairs nespēlējiet. Darot dzīvē tās lietas, ko jums pašam gribās, jūs kļūsiet daudz laimīgāks cilvēks, nekā mēģinot izdabāt citiem.
Manipulēšana ir visai vienkārša. Manipulētājs atrod iespēju panākt, lai manipulējamais justos vainīgs, ja viņš nedara to, ko manipulētājs grib. Protams, klasisks piemērs, turklāt viens no viskaitīgākajiem, ir zēna rīcība, kad viņš mēģina panākt, lai meitene ielaižas ar viņu dzimumattiecībās, izsakot apmēram šādu piezīmi: “Ja tu mani tiešām mīlētu, tu neatteiktos.”
Jūtīga pusaudža vecākiem ir jāizmanto visas iespējas, lai atklātu bērnam šo kaitīgo paņēmienu. Pusaudzim jāsaprot trīs lietas:
1) Kā pazīt manipulēšanu ar vainas apziņu;
2) Saprast, ka šāds paņēmiens ir neveselīgs un neētisks;
3) Apzināties, ka normāla un pamatota reakcija uz manipulēšanu ir dusmas.
Leģendā par Jēzus sadursmi ar naudas mijējiem dievnamā, manipulēšana ir viens no elementiem, kas izraisīja Jēzus dusmas. Cilvēkiem, kas nāca uz templi, bija jānes ziedojumi, lai pildītu savu reliģisko pienākumu, un, ja viņi neupurētu dzīvnieku, viņi justos vainīgi. Ainā, ko Jēzus raksturoja tikai kā laupītāju alai piedienīgu, vērojama manipulēšana ar vainas apziņu, un Jēzus dusmas bija pamatota reakcija (skat. Mat. ev. 21. Nod., Marka ev. 11. nod. Un Jāņa ev. 2. nod.).
Vecākiem ir jāizvairās manipulēt ar pusaudžiem, izraisot viņos vainas apziņu. Tas var notikt pavisam viegli, it īpaši, ja bērns ir jūtīgs. Ja vecāki manipulēs ar pusaudžiem, to būs viegli darīt arī citiem. Kā vislabāk pasargāt pusaudžus no manipulēšanas ar vainas apziņas palīdzību? Veltījot viņiem nedalītu uzmanību, vecāki var iemācīt saskatīt šādus manipulēšanas mēģinājumus un neiekrist šajās lamatās.

Pusaudzim tik ļoti nepieciešamais acu un roku kontakts

Pašas labākās un brīnišķīgākās lietas pasaulē nevar ieraudzīt un sadzirdēt...bet tās sajūt ar sirdi. (Helēna Kellere)
Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad sajūtai un apziņai, ka mēs bērnus patiesi mīlam, pusaudžu dzīvē ir izšķiroša nozīme. Viņi saskaras ar nepieredzēti stipru ārējo ietekmi, kas bieži ir neveselīga, bet dažreiz pat ļauna un kaitīga. Pusaudzim jājūtas patiesi mīlētam, lai pretotos šai ietekmei. Turpretim, ja jaunietis nejūt mīlestību un rūpes, šī ietekme var viņu viegli ievainot. Daudzi negodīgi cilvēki ir negatīvi iespaidojuši mīlestības alkstošus pusaudžus. Viņi tos pakļauj, veltījot viņiem laiku, uzmanību un simpātijas.
Vecāku iespējas panākt, lai pusaudzis justu, ka viņu mīl nesavtīgi, ir ierobežotas. Jūs varat bērnam teikt, ka mīlat viņu. Jūs varat parādīt arī savu izturēšanos. Tas jāuzsver, jo lielākā daļa vecāku, kaut arī ļoti mīl savus bērnus, neapliecina to ar savu izturēšanos. Tā rezultātā jaunieši tagad lielākā daļa nejūtas nesavtīgi un patiesi mīlēti. Šīs sajūtas trūkums mūsu dienās ir pamatā daudzām problēmām. Bērns vai pusaudzis cenšas sekot tam cilvēkam, kurš viņu visvairāk mīl.
Acu un roku kontakts jāiekļauj ikdienas saskarsmē ar bērniem. Bērns vai pusaudzis, kas aug ģimenē, kurā vecāki lieto šos kontaktus, būs apmierinātāks ar sevi un citiem cilvēkiem. Viņam būs vieglāk kontaktēties ar apkārtējiem, viņu labi ieredzēs, un tas savukārt vairos viņa pašapziņu.
Atbilstoši un bieži acu un roku kontakti ir divas visvērtīgākās dāvanas, ko jūs varat dot savam pusaudzim. Līdz ar nedalītu uzmanību tas ir visefektīvākais paņēmiens, kā uzpildīt pusaudža emocijas un panākt vispilnīgāko atdevi. Bērni ārkārtīgi smalki pēc mūsu rīcības nojauš, kā jūtamies mēs. Tāpēc, ja mēs gribam, lai viņi zina, ka mēs viņus mīlam, mums ar savu rīcību jārāda, ka mēs viņus mīlam. Tikai ar darbiem var apliecināt mīlestību, lai bērns justos mīlēts, vajadzīgs un cienīts un lai viņš pats varētu mīlēt un cienīt citus. Tikai tā vecāki var iemācīt saviem bērniem nesavtīgi mīlēt citus, sevišķi savu nākamo dzīvesdraugu un bērnus.
Mīlestību bērnam var apliecināt četros veidos: ar skatienu – acu kontaktu, ar fizisku, t.i. roku kontaktu, ar uzmanības pievēršanu un ar disciplīnu. Acu kontakts ir viens no galvenajiem bērna emocionālās uzlādēšanās avotiem.
Kas ir acu kontakts? Acu kontakts ir raudzīšanās tieši otra cilvēka acīs. Vairums cilvēku pat nesaprot, cik tas ir nozīmīgs. Vai esat kādreiz runājuši ar cilvēku, kas neraugās vis acīs, bet citā virzienā? Pagrūti, vai ne? Mums labāk patīk tādi, kuriem var skatīties acīs. Un vēl patīkamāk, protams, ja skatienu pavada labi vārdi, mīļa sejas izteiksme un laipns smaids.
Apzinīga acīs neskatīšanās bērnam ir vēl sāpīgāka nekā miesassods. Bērna kļūdas vajadzētu prast novērtēt ar citiem līdzekļiem, ar tādiem, kas nebūtu pretrunā ar mīlestības apliecināšanu. Mēs labi zinām, ka bērni mācās atdarinot, tas ir, viņi veido sevi pēc mūsu parauga. Tieši tāpat viņi apgūst un izmanto arī acu kontakta mākslu. Ja mēs bērnam vienmēr veltīsim tikai pozitīvu jūtu pilnus skatus, viņš darīs līdzīgi. Ja mēs uz viņu skatīsimies ar īgnumu, viņš atkal darīs tāpat.
Viens no iemesliem, kāpēc mīlošiem vecākiem neizdodas apliecināt pusaudzim savu nesavtīgo mīlestību, ir acu kontakta trūkums. Mīlestības pilnam, izturētam skatienu kontaktam ar pusaudzi ir izšķiroša nozīme, lai ne vien nodibinātu labu saskarsmes iespēju, bet arī, lai apmierinātu viņa emocionālās vajadzības. Jūs neapzināti izmantojat acu kontaktu, lai izteiktu visdažādākās jūtas – skumjas, dusmas, naidu, nožēlu, niknumu un mīlestību. Dažās ģimenēs staro vecākiem un pusaudžiem ir pārsteidzoši maz šādu kontaktu. Tie parasti ir negatīvi – piemēram, kā pārmetums pusaudzim vai īpaši norādījumi. Jo labāk jūs spēsiet izteikt mīlestību acu kontaktā, jo emocionālāk tas tiks uztverts.
Mūsdienu pasaulē ir grūti audzināt pusaudžus, jo viņu laika lielākā daļa paiet citu cilvēku – skolotāju, vienaudžu, kaimiņu vai arī TV programmu – ietekmē un kontrolē. Daudzi cilvēki jūt, ka, neraugoties uz viņu centieniem pēc iespējas labāk pildīt savus vecāku pienākumus, viņu pūliņi maz ietekmē pusaudžus. Taču īstenībā ir otrādi – katrā gadījumā uzvar ģimenes atmosfēra. Tieši tā ir stiprāka par jebkuru citu ietekmi un nosaka, cik laimīgs, drošs un stabils jūtas pusaudzis, kāda ir viņa attieksme pret pieaugušajiem, vienaudžiem vai bērniem, cik lielā mērā viņš ir pārliecināts par sevi, kā viņš reaģē uz jaunām vai neparastām situācijām. Lai cik daudzveidīga būtu pusaudžu dzīve, ģimene tomēr atstāj visdziļāko iespaidu.
Pusaudzis var būt augumā lielāks, stiprāks, apķērīgāks vai citādi pārāks par saviem vecākiem, taču emocionāli viņš tomēr ir bērns – viņam ir nepieciešama vecāku mīlestība un labvēlība. Ja pusaudzis nejutīs vecāku mīlestību un labvēlību, viņš nevarēs maksimāli attīstīt savas spējas.
Tikai ļoti nedaudziem pusaudžiem laimējies just nepārprotamu mīlestību un labvēlību. Tiesa, visi vecāki parasti mīl savus bērnus un uzskata, ka šīs jūtas izpaužas dabiski un dod vēlamo efektu. Taču tā ir mūsdienu vecāku lielākā kļūda, jo viņu dziļā mīlestība lielākoties nesasniedz pusaudžus, jo vairums pieaugušo vienkārši nezina, kā to izpaust.
Pusaudzis ne vienmēr ir gatavs acu kontaktam. Dažbrīd viņš to labprāt meklēs, bet citā reizē izvairīsies no jūsu skatiena. Tādējādi viņš mācās skatienu valodu pirmām kārtām ģimenē, vērojot citus ģimenes locekļus.
Ja pusaudzim izveidojies nepieņemams skatienu kontakta veids, viņam var norādīt uz kļūdām un labot tās. Labam acu kontaktam var būt izšķiroša nozīme, kad ir runa par veiksmi vai neveiksmi dažādās dzīves situācijās. Veltīt pusaudzim mīlestības pilnu skatienu var būt grūti tad, kad viņš ir nekomunikabls. Dažreiz ir neiespējami runāt ar pusaudzi, jo vienīgā atbilde uz jūsu jautājumu ir: „mm ... m” vai „a-ha” un tamlīdzīgas skaņas.
Šādam noskaņojumam parasti var būt trīs cēloņi:
• Atkāpes psihoseksuālajā vecumā. Pusaudzis risina pagātnē notikušus konfliktus.
• Neatkarības alkas ir sevišķi stipras, un pusaudzis jūt nepieciešamību atdalīties no vecākiem.
• Pusaudzim ir nepatikšanas ar vienaudžiem, un viņš jūtās aizskarts.
Šādos īgnuma, nomāktības un klusuma periodos pusaudzis parasti pretojas vecāku mīlestības izpausmēm. Tādos gadījumos nav pareizi uzmākties ar jautājumiem. Bieži vien tas kaitina vecākus, rada bažas un pat izmisumu, un viņi neatlaidīgi mēģina sākt sarunu, jautājot: „Kā pagāja diena?”, „Kas tev šodien noticis?”, „Vai tu labu pavadīji laiku?”, „Ar ko tu satikies?”. Tas kaitina ikvienu, kas nav noskaņots sarunai.
Te var līdzēt tikai vecāku pieejamība un pacietība. Tas nozīmē – neuzbāzties, bet pašam būt pieejamam vienmēr, lai pusaudzis varētu runāt ar jums jebkurā laikā, kad viņš jūt nepieciešamību.
Sākoties pusaudžu vecumam, jūsu bērnu arvien vairāk satrauc neatkarības alkas, seksuālās izpausmes un tas, kā viņu uzņem vienaudži. Viņam jāmācās pārvarēt šos iespaidus, lai tie viņu nepārņemtu pilnībā. Diemžēl viņa aizsardzības paņēmieni ir visai primitīvi un nepatīkami – viņš kļūst noslēgts, nerunīgs un īgns. Mēģinājumi pārvarēt šo aizsargbarjeru ar varu spēj sabojāt jūsu attiecības. Vienīgais saprātīgais un konstruktīvais ceļš ir gaidīt, kad šī barjera sagrūs pati.