Kad pusaudzis sāk runāt par sev būtiskām lietā, nereti viņi šo sarunu nepabeidz līdz galam. Tas ir ļoti tipiski. Kad viņi atklāj nozīmīgu informāciju, viņiem ir vajadzīgs „atkāpšanās ceļš” gadījumiem, kad nejūt pienācīgu atbalstu no vecāku puses. Viņi visvairāk baidās nevis no domstarpībām, bet gan no dusmām, izsmiekla, nosodījuma un nolieguma personības līmenī. Viņi grib kontrolēt situāciju, lai vajadzības gadījumā varētu atkāpties.
Pusaudžu vidū ir iecienīts interesants paņēmiens, kad stāstot par sevi, runā it kā par kādu citu pusaudzi, kam bija radušās līdzīgas problēmas. Tādā veidā viņiem ir vieglāk runāt par grūtām vai kutelīgām situācijām. Dažreiz pusaudzis jūt vajadzību runāt ar vecākiem par kādu problēmu, bet viņam ir grūti uzsākt sarunu. Šādās reizēs viņš bieži vien dod mājienus. Šie mājieni var izpausties visdažādākajā veidā. Ja pusaudzis jūt vajadzību runāt, bet nav noskaņots uz vaļsirdību, viņš var sākt ar pavisam kaut ko citu, piemēram, ar jautājumu par mājas darbu vai painteresēties, kā vecāki pavadījuši dienu.
Vecākiem jāuztver šādi pēkšņi un reizēm nesaprotami mājieni. Tā svārstīgs pusaudzis parasti lūdz veltīt viņam laiku un nedalītu uzmanību. Viņš mūs „iztausta”, pārbauda mūsu garastāvokli un noskaņojumu, kas viņu mulsina.
Citā reizē pusaudzis var mēģināt pārbaudīt mūsu uztveres spēju un garastāvokli ar „dūmu aizsega” palīdzību, sniedzot informāciju, kuras mērķis ir sarūgtināt vai kaitināt vecākus, lai pārliecinātos, vai var uzticēt ī s t ā s domas. Ja vecāki reaģē ar dusmām un nosodījumu, pusaudzis pieņem, ka tāda pati reakcija gaidāma arī uz viņam svarīgo jautājumu. Vēlreiz jāuzsver: jo mēs būsim savaldīgāki un mierīgāki, jo pusaudzis pret mums būs atklātāks un vaļsirdīgāks.
Šādas izdevības patiesībā ir nenovērtējamas. Ja mēs neievērojam tās un it kā aizveram durvis pusaudža priekšā, viņš jutīsies atstumts. Ja mēs esam modri un spējam uztvert šos maigos mājienus, tad varam attiecīgi reaģēt un palīdzēt savam pusaudzim, kā arī pierādīt, ka mēs tiešām viņu mīlam un jūtam viņa vajadzības.
Kāds piemērs no dzīves. Kad Ilze vēl bija pusaudze, viņa mēdz izraudzīties laiku, kad zināja, ka vecāki ir vieni un nekas nespēs traucēt. Tas bija brīdī, kad vecāki bija gatavi nodzēst gaismu un doties pie miera. Ilzes jaunākie brāļi jau bija aizmiguši, un nebija jābaidās, ka viņi varētu traucēt. Durvis lēni pavērās, tajās parādījās Ilze un lūdza mātei iedot viņai kaut ko no vannas istabas. Kad viņa to dabūja un jau gatavojās iet projām, viņa it kā nejauši teica: „Jā, starp citu...”
Jūs nevarat iedomāties, cik svarīgi ir uztvert un ievērot šos pazīstamos vārdus! Vai jūs zināt, ko tie īstenībā nozīmē, ja tos saka pusaudzi šādā situācijā? Tos varētu pārtulkot apmēram šādi: „Tūlīt jūs uzzināsiet īsto iemeslu, kāpēc esmu šeit un par ko es gribu runāt. Bet vispirms es gribu zināt, vai jūs esat gatavi mani uzklausīt, vai es varu jums uzticēt delikāto personīgo jautājumu. Vai jūs man palīdzēsiet vai arī izmantosiet to pret mani? Vai es varu jums uzticēties?”
Ja vecāki šādā brīdī nevelta bērnam nedalītu uzmanību, viņš iztulkos to kā noraidošu atbildi. Bet, ja vecāki veltīs bērnam visu uzmanību, mierīgi uzklausīs viņu, ļaujot bērnam runāt, pusaudzis jutīs, ka var droši atklāt savu problēmu. Starp citu, esiet gatavi šim jautājumam, kad „dūmu aizsegs” būs izklīdis.
Kad delikātā problēma beidzot ir atklāta, vecāki var just kārdinājumu aprobežoties ar nenopietnu atbildi, it kā tas būtu pavisam nenozīmīgs un viegli atrisināms jautājums. Taču pusaudzī jāuztver nopietni, jāiedziļinās viņu problēmās un jācenšas palīdzēt viņiem pieņemt loģiskus un saprātīgus lēmumus. Tādējādi mēs ne vien palīdzēsim atrisināt viņu problēmas, bet arī nostiprināsim savstarpējās attiecības.
Palīdzot risināt bērnu problēmas, mēs varam mācīt viņus domāt loģiski, racionāli un secīgi. Vienīgi mācīdamies skaidri domāt, pusaudzis var izkopt spēju atšķirt labu no ļauna un veidot stabilu vērtību sistēmu.
Lai saprastu kā rodas lielākā daļa pusaudžu problēmu, ir svarīgi pazīt šo sabiedrību. Tā atgādina cāļu pulciņu, kam raksturīgs, ja tā var sacīt, „knābāšanas reflekss”. Pusaudžu sabiedrība ir kompleksa, taču tā pirmām kārtām balstās uz popularitāti un atzīšanu. Ir svarīgi aptuveni zināt, kādu vietu jūsu bērns ieņem šajā attiecību sistēmā, jo vissāpīgākās problēmas ir saistītas ar vienaudžu attieksmi un tādām sajūtām kā skaudība, vainas apziņa, dusmas un depresija.
Pusaudžu depresijas cēloņus nav iespējams uzskaitīt – tie ir ļoti daudzveidīgi un dziļi individuāli katrā konkrētā gadījumā. Vispārīgi var teikt, ka pusaudžiem, tāpat kā pieaugušajiem, depresiju var izraisīt bioloģiskas dabas traucējumi, psiholoģiskie, kognitīvie un sociālie faktori.
Pusaudžu vecums ir grūts laiks gan bērniem, gan viņu vecākiem. Pubertāte, strauja fizioloģiska attīstība, kā arī identitātes meklējumi, nestabils pašvērtējums, tiekšanās pēc patstāvības, neatkarības, dihotomā domāšana (labs – slikts, balts – melns), pastiprināts jūtīgums un vajadzība piederēt grupai – tās ir pusaudžu vecumam raksturīgākās iezīmes. Ne velti to dēvē par „vētru un dziņu” laiku. Tomēr vecumposms pats par sevi nevar izraisīt depresiju.
Nereti tiek piemirsts vai ignorēts fakts, ka pusaudžu vecumā „uzpeld” visas iepriekšējos vecumposmos iemantotās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā un sociālajā sfērā, kas saasina jau tā sarežģīto situāciju. Jo lielākas kļūdas audzināšanā bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības periodos, jo vairāk grūtību ar pusaudzi ir šajā periodā. Pusaudžu uzvedības un emocionālajos traucējumos gluži kā spogulī atklājas visas ģimenes un sabiedrības nepilnības.
Tādējādi ģimenes faktori – audzināšanas stils, savstarpējo attiecību modelis, konflikti – uzskatāmi par pusaudžu problēmu pamatcēloni. „Kas ir noticis ar manu bērnu? Kāpēc viņš ir tik ļoti pārvērties?” – tie ir jautājumi, uz kuriem pusaudžu vecāki vēlas rast atbildes, dodoties pie psihologa. Pārsteidzoši, ka vairums vecāku visā notiekošajā saskata vienīgi bērna „problēmu” – viņš nemācās, viņam nekas neinteresē, viņš ir slinks, pilnīgi izlaidies, viņš ir rupjš pret mani utt. – izdariet ar viņu kaut ko! Tikai retais vecāks ir gatavs atzīt to, ka ģimenē pastāv daudzas neatrisinātas attiecību problēmas, ka bērnam ir veltīts pārāk maz uzmanības, ka, iespējams, iepriekš audzināšanā bijušas pieļautas kļūdas. Reti kad vecāki ir ieinteresēti paši iesaistīties situācijas labošanā.
Saistībā ar ģimeni jāpiemin arī ģenētisko faktoru esamība. Depresijas iegūšanu no vecākiem veido sarežģīts mehānisms. Depresija neiedzimst, bet iedzimst nosliece uz depresiju, un pārējais, kas atkarīgs no audzināšanas un sociālās vides ietekmes. Zinātniski pierādītam faktam, ka depresijas skartiem vecākiem biežāk nekā veselu vecāku bērniem ir iespēja saslimt ar depresiju, cēloņi galvenokārt meklējami šādos faktoros – ģenētiskā predispozīcija, prenatālās (pirmsdzemdību perioda) komplikācijas, vecāku emocionālā nepieejamība, kā arī traucējumi pašu laulāto vai vecāku – bērnu savstarpējās attiecībās.
Balstoties uz pusaudžu vecuma īpatnībām, var izvirzīt vēl dažus būtiskus iespējamos depresijas cēloņus – vienaudži, skola, ikdienas stress un krīzes situācijas jeb spēcīgi dzīves notikumi. Nesaskaņas ar vienaudžiem, saskarsmes grūtības, neveiksmes mācībās, nespēja adaptēties jaunā situācijā (piemēram, kolektīva maiņa, pārejot no pamatskolas uz vidusskolu), atrast savu vietu kolektīvā, vecāku šķiršanās, pārāk augstas vecāku prasības pret bērnu, zems pašvērtējums utt. var kalpot par cēloni depresijai.
Attiecībās ar vienaudžiem pusaudzim bieži vien rodas konflikti, kas viņā izraisa vainas apziņu vai skaudību. Diemžēl lielākā daļa pusaudžu neapzinās sevī šo vainu vai skaudību un izjūt to kā sāpes (ciešanas) un apmulsumu.
Ja pusaudzim ir konflikts ar vienaudzi, kurš sabiedrībā ieņem zemāku vietu, viņu visticamāk mocīs vainas apziņa. Satiekoties ar kādu, kas ieņem augstāku stāvokli, viņš visbiežāk jutīs skaudību. Interešu vai stāvokļa konfliktu gadījumā tas pusaudzis, kurš ieņem zemāku vietu, mēģinās izraisīt savā vienaudzī vainas apziņu.
Vecākiem jāsaskata sava bērna vieta konfliktā un jāsaprot, kādas jūtas viņu pārņēmušas. Jūsu paskaidrojumi var palīdzēt pusaudzim izprast situāciju.
• Viņš sapratīs , kas tieši notiek un k ā p ē c tas notiek;
• Tas palīdzēs pusaudzim noteikt, vai viņš nav kļūdījies;
• Tas viņam palīdzēs saprast, kā rīkoties šādā un līdzīgās situācijās.
Piemēram, ja pusaudzi moka vainas apziņa, pēc jūsu paskaidrojuma viņš sapratīs, ka pats nemaz nav vainīgs un, ka problēmas īstais cēlonis ir otra pusaudža skaudība.
Ja pusaudzis jūt skaudību, viņam jāpalīdz to apzināties un izprast skaudības cēloņus. Tad jūs varēsiet palīdzēt viņam izkļūt no situācijas – ja tā ir greizsirdība, tad saprast, ka tai nav reāla pamata, kā arī pārvarēt skaudību, ja tā varētu būt pamatota. Pusaudžu emocionālās attīstības labā, jāpalīdz viņiem atklāt un saprast skaudību un vainas apziņu pašiem sevī un iemācīties tikt galā ar šīm jūtām. Ja viņi to nespēs, ar viņiem būs viegli manipulēt, izmantojot vainas apziņu.
Šobrīd pusaudžu vidē manipulēšana ar vainas apziņu ir svarīga problēma. Jo pusaudzis ir jūtīgāks, jo viņš ir uzņēmīgāks pret manipulēšanu ar vainas apziņu. No otras puses – jo pusaudzis ir mazāk jūtīgs, jo biežāk viņš cenšas manipulēt ar citiem.
Manipulācija – tā ir noslēgta psiholoģiska darbība, kurā tiek izmantotas otra cilvēka emocijas. Manipulācijas mērķis ir gūt izdevību, pie tam, neiegūstot nekādus materiālos labumus. Atslēgas vārds manipulācijas noskaidrošanai ir „slēgts” - manipulācijas objekts neievēro, ka viņā izsauc apzināti kaut kādas emocijas.
Manipulēšanas iniciators cenšas savu upuri novest neērtā situācijā, izsaukt viņā diskomforta sajūtu. Bieži šie manipulatori spēlē uz jūtām. Mamma – manipulators praktiski pa tiešo uzliek jums vainas apziņu par savu slikto pašsajūtu. Draudzene vai māsa, cenšas panākt, lai jums būtu kauns par to, ka bijāt vienaldzīgs par viņu ciešanām. Kolēģe apgrūtina jūs, jo pati nespēj plānot darba laiku. Labi un atvērti cilvēki ļoti bieži kļūst par manipulācijas upuriem un kaut kādā brīdī viņi riskē ar savām vēlmēm, veidojot savu dzīvi apkārtējiem par paraugu. Pirmais solis cīņā ar manipulatoriem – saprast to, ka jūs esat viens no viņu upuriem. Ja jūs bieži sevi pieķerat pie domas, ka jums negribas kaut ko darīt, bet atteikt būtu nepieklājīgi, un jūs piekrītat, - jūs esat iekritis viņu slazdā. Sapratis to, atceraties tiesības dod sev minūti laika pārdomām – uz katru prasību, kā no tuviem, tā arī ne tik tuviem cilvēkiem. Atcerieties svarīgu noteikumu: jūs nevienam neesat neko parādā. Tieši tāpat neviens nav parādā jums. Iemācījies atpazīt manipulācijas, jūs būsiet pusceļā uz uzvaru. Piemēram, ja jūsu draugs par normālu uzskata vienmēr zvanīt pusnaktī, modināt jūs un prasīt pārnakšņot – padomājiet, par ko viņš jūs uzskata - par draugu vai bezmaksas viesnīcu.