Nedalītā uzmanība saskarsmē ar pusaudzi

Straujajā dzīves ritmā ļoti bieži paliek nepamanīti daudzi sīkumi un arī ļoti nozīmīgas lietas. Bieži bērni, vecāku aizņemtības dēļ, tiek pamesti novārtā un audzināti nedēļas nogalēs. Tādēļ, ļoti bieži, paslīd garām uzvedības problēmu veidošanās cēloņi, arī dažādām veselības problēmām tiek pievērsta mazāka uzmanība nekā vajadzētu.
Bērniem ir nepieciešama vecāku nedalīta uzmanība, tādēļ viņi izmēģina dažādas iespējas, lai pievērstu sev pieaugušo uzmanību. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir bērna uzvedības traucējums, uzmanības pievēršanas mehānisms. Taču, veicot pētījumus, tika noskaidrots, ka uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir nopietns nervu darbības traucējums.
Šis uzskats vēl nav plaši iesakņojies sabiedrības apziņā un tiek traktēts dažādi. Skolotāji katru nepaklausīgo vai aktīvo bērnu uzskata par hiperaktīvu, neapzinoties cik nopietna ir šāda diagnoze. Vecāki uzskata, ka bērns ir vienkārši nepaklausīgs un viņu soda. Taču patiesībā uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir nopietna problēma visā pasaulē.
Lai veltītu pusaudzim nedalītu uzmanību, ir vajadzīgs laiks. Tāpēc tas ir grūtāk nekā nodibināt skatienu vai fizisko kontaktu, kas reti prasa patiesu uzupurēšanos no vecāku puses. Ir brīži, kad pusaudzim ļoti nepieciešama nedalīta uzmanība, bet jūs labprāt gribētu darīt kaut ko citu. Ļaujiet pusaudzim just, ka viņš ir vissvarīgākais cilvēks pasaulē!!!
Pievērst pusaudzim nedalītu uzmanību nozīmē pievērst to pilnīgi, turklāt tā, lai viņš justu, ka viņu patiesi mīl, lai viņš apzinātos, ja jums, vecākiem, viņš IR vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Pusaudžiem jājūt, ka viņi ir kaut kas sevišķs, un to var dot vienīgi nedalīta uzmanība. Tai ir vitāli svarīga nozīme viņu pašapziņas veidošanā, kas dziļi ietekmē viņu turpmākās attiecības ar citiem cilvēkiem un spēju mīlēt tos.
Nedalīta uzmanība nozīmē pievērsties bērnam tā, ka viņam nerodas ne mazāko šaubu par savu vecāku mīlestību. Viņš jūtas nozīmīgs, saprotot, ka viņam ir tiesības pieprasīt nedalītu vecāku vērību, izpratni un bezkompromisa uzmanību. Nedalītās uzmanība uzdevums ir nodrošināt pusaudzim sajūtu, ka viņš un māmiņa (vai tētis) ir vienoti, ka viņam vienīgajam pieder māmiņa (vai tētis) un ka viņš savai māmiņai (vai tētim) ir visdārgākais pasaulē.
Pusaudzim ir jājūt, ka viņš ir savdabīgs un atšķiras no citiem. Kāda milzīga nozīme tam ir jaunā cilvēka dzīvē, kad tas sāk apzināties, ka ir kaut kas īpašs! Šo apziņu var nodrošināt tikai vecāku nedalītā uzmanība. Tai ir izšķiroša loma pašapziņas attīstībā. Tā fundamentāli iespaido pusaudža attieksmi pret citiem cilvēkiem un viņa spēju tos mīlēt un cienīt. Neskaitāmas reizes ir novērots, ka bērni nedz labāk uzvedas, nedz labāk mācās, nedz arī labāk jūtas, ja viņiem nav pasniegta pati dārgākā dāvana – vecāku nedalītā uzmanība.
Nedalīta uzmanība nav kaut kas tāds, ko var veltīt bērnam savā brīvajā laikā, tā katram nepieciešama jebkurā brīdī. Ja nedalītā uzmanība netiek pievērsta vai tiek pievērsta pavirši, rodas bažas un satraukums, jo jaunais cilvēks jūt, ka vecākiem citas lietas ir svarīgākas par viņu.
Ir jāpieliek patiešām milzīgas pūles, lai pārslogotā dienas ritējumā atrastu brīvu brīdi, kuru veltīt tikai un vienīgi bērnam, taču atalgojums, ko saņemsim par šīm pūlēm, ir nepārvērtējams. Lielākā daļa vecāku to apzinās tikai ar grūtībām. Tam ir vairāki iemesli. Vecākiem šķiet, ka palīdzība, dāvanas un neparastu lūgumu izpildīšana aizstāj nedalīto uzmanību. Taču tā ir nopietna kļūda, kaut gan vecāki to pieļauj, jo dāvināt kaut ko ir daudz vieglāk un tas prasa mazāk laika. Nevar gaidīt no pusaudžiem maksimālu atdevi, ja viņi nesaņem visdārgāko dāvanu – savu vecāku nedalītu uzmanību.
Daudzi var piebilst: es nespēju izpildīt visus pienākumus, ko uzliek dzīve, tā, kā es to gribētu. Man vienkārši nepietiek laika. Ko darīt? Atbilde ir tikai viena, turklāt nebūt ne tik vienkārša – ir jānosaka prioritātes, jānosprauž mērķi un attiecīgi jāplāno laiks.
Kādas ir dzīves prioritātes? Kādu vietu tajās ieņem bērni? Pirmo? Otro? Trešo? Tas jānosaka katram pašam, citādi bērni jutīsies atstāti novārtā. Neviens jūsu vietā nevar noteikt, kas jūsu dzīvē ir vissvarīgākais. Dzīvē ir daudz neparedzamu situāciju, un jūs nevarat cerēt, ka bērnu audzināšanas iespējas ir neierobežotas. Tāpēc jāizmanto tās iespējas, ko nosaka pusaudža vajadzības. To nav daudz, jo pusaudžu vecums ir īss.
Nedalīta uzmanība nav kaut kas tāds, ko pusaudžiem veltīt tikai tad, kad ir laiks. Ikvienam pusaudzim tā ir ļoti nepieciešama. Tā nosaka viņa uzskatus pašam par sevi un to, kā viņu uzņem apkārtējā pasaule. Bez nedalītas uzmanības pusaudzi pārņem arvien lielākas bažas, ka viss pārējais ir svarīgāks par viņu. Viņš kļūst nedrošs, un no tā cieš viņa emocionālā un psiholoģiskā izaugsme.
Šādu pusaudzi ir diezgan viegli pazīt. Parasti viņš ir mazāk nobriedis un pārliecināts par sevi nekā tie pusaudži, kuru vecāki ir atraduši laiku, lai apmierinātu viņu vajadzību pēc nedalītās uzmanības. Bieži vien šāds pusaudzis ir noslēgts un ar grūtībām veido attiecības ar vienaudžiem, slikti reaģē uz konfliktsituācijām. Viņš ir pārlieku atkarīgs no citiem, arī saviem vienaudžiem, un vieglāk pakļaujas spiedienam. Šīm izpausmēm var būt visdažādākā gradāciju skala. Citiem tas izpaužas spilgti, bet citiem tā darbojas slēptā formā.
Daži jaunāki pusaudži, it īpaši meitenes, kurām pietrūkst tēva nedalītās uzmanības, reaģē tieši pretēji. Viņas ir runīgas, darbīgas, un viņu uzvešanās ir dinamiska un pat pavedinoša. Dažreiz viņas tiek uzskatītas par bērniem, kas pārāk agri attīstījušies. Taču, gadiem ejot, viņu uzvedība kļūst nevis nosvērtāka, bet gan arvien nepiedienīgāka. Pusaudža vecuma beigās viņas parasti izraisa nepatiku gan vienaudžos, gan pieaugušajos. Tomēr pat tad nedalīta uzmanība, it īpaši no tēva puses, var stipri uzlabot viņu uzvedību, mazināt bažas un pavērt ceļu normālai attīstībai.
Ir atklāts, ka vislabākais veids, kā veltīt pusaudzim nedalītu uzmanību, ir atlicināt laiku, lai pavadītu to divatā ar viņu. Bērnu audzināšanā tas ir arī visgrūtākais – atrast laiku, lai netraucēti paliktu vienatnē ar bērnu, kad jāstrādā cik vien iespējams, jārūpējas par māju un visbeidzot gribas vienkārši atpūsties vai pabūt divvientulībā ar sevi. Un vēl tie telefona zvani, televīzijas pārraides un citi civilizācijas „labumi”.
Protams, audzināšanas darbs prasa laiku, ko ir grūti atlicināt superaktīvajā sabiedrībā, jo arī pusaudžu intereses ir daudzveidīgas. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk pusaudži ir pakļauti ārpus ģimenes ietekmei. Tas prasa milzīgas pūles, taču rezultāts ir apbrīnojams. Ir patīkami vērot, ka pusaudzis ir laimīgs un jūtas drošs, ka viņu labi ieredz vienaudži un pieaugušie, ka viņš mācās un uzvedās labi. Tomēr šāds apmierinājums nenāk automātiski. Vecākiem par to jāmaksā – jārod iespēja pavadīt laiku divatā ar katru bērnu.
Vienīgi divatā starp vecākiem un bērnu var veidoties šīs īpašās, neizdzēšamās attiecības, kas bērnam ir tik ļoti vajadzīgas, sastopoties ar dzīves īstenību. Šādi brīži bērnam ir dārgi, un viņš tos atceras, saduroties ar grūtībām, it īpaši juceklīgajos gados. Manuprāt, labas attiecības ar pusaudzi, pozitīvi ietekmē arī vecākus un viņu dzīvi.
Nedalītas uzmanības brīžus vecāki var izmantot skatienu vai fiziskā kontakta nodibināšanai, jo šādās reizēs tiem ir lielāka nozīme bērna dzīvē. Ir svarīgi izmantot negaidītas iespējas pavadīt laiku kopā ar pusaudzi. Piemēram, visi ir kaut kur aizgājuši un jūs esat palikuši divatā. Izmantojiet šo brīdi, lai uzpildītu viņa emociju krātuvi un novērstu problēmas, ko var radīt tās iztukšošanās. Šis nedalītās uzmanības brīdis var būt pavisam īss, taču tas var darīt brīnumus.
Izmantojiet katru brīdi, jo gūtie rezultāti jūs atalgos. Tiešām, kas var būt lieliskāks par līdzsvarotu pusaudzi? Nedalīta uzmanība, kā jau tika minēts, prasa laiku un bieži vien ir apgrūtinoša jau tā nogurušajiem vecākiem, taču tā iz vislabākais līdzeklis, kā uzturēt pusaudža emociju krātuvi vienmēr pilnu un nodrošināt viņa nākotni. Vai tad mēs saviem bērniem gribam ko sliktu? Nē, tad atradīsim laiku!
Bērniem augot, šie brīži jāpaildzina. Neapšaubāmi, viņi kļūst arvien pastāvīgāki un biežāk pavada laiku savās nodarbēs un kopā ar saviem vienaudžiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka vecāku loma ir mazinājusies. Vecākiem bērniem ir nepieciešams laiks, lai „iesildītos”, lai sagrūtu aizsardzības barjeras un viņi justos brīvi, daloties savās visslēptākajās domās, kas viņus patiesi satrauc. Ja bērnudārza vecumā, bērns pats satiekot vecākus sāka stāstīt jaunumus vai pārdzīvojumus dienas laikā, tad pusaudzis cenšas vairāk informācijas paturēt pie sevis, jo nav pārliecības, ka vecākus, kas aizņemti ar savām lietām, tas interesē. Tātad izrādīsim interesi par pusaudžu dzīvi, un šķietami niecīgās problēmas (pieaugušo skatījumā) uztversim kā visnopietnākās pasaulē.
Sākoties pusaudža gadiem, bērniem ģimenes lokā jāpavada vairāk laika. Tad, kad pusaudži kļūst neatkarīgāki un šķiet, ka viņi arvien vairāk laika grib pavadīt ārpus ģimenes, ir tik viegli secināt, ka jums retāk jācenšas būt kopā ar viņiem. Šī ir viena no visliktenīgākajām kļūdām. Kad bērni kļūst pusaudži, vecāki bieži izmanto brīvo laiku pēc savas patikas. Katrs pusaudzis to uztver kā atstumšanu, kā sajūtu, ka vecākiem viņš kļūst arvien vienaldzīgāks.
Pusaudžiem vecāku laiks un uzmanība ir vajadzīgi vairāk kā jebkad agrāk. Ik dienas viņi tiek pakļauti stiprai ietekmei, kas bieži vien ir neveselīga un brīžam pat kaitīga. Ja jūs gribat, lai pusaudzis spētu izdzīvot mūsdienu pasaulē, jums jāveltī viņam vairāk laika, it īpaši juceklīgajos pusaudža gados. Tad viņš iegūs pašpaļāvību un nostabilizēsies viņa dzīves vērtības. Viņš būs spējīgs pretoties tādu cilvēku ietekmei, kam viņš ir vienaldzīgs vai kas vienkārši grib viņu izmantot.
Neviens jau neapgalvo, ka tas ir viegli, it īpaši tad, kad pusaudzim ir slikts garastāvoklis, kā tas bieži mēdz būt šajā vecumā. Jāatceras, ka šādās reizēs pusaudža psiholoģiskā aizsardzības barjera ir ļoti augsta, un ir nepieciešams l a i k s, lai to pārvarētu tiktāl, ka pusaudzis sāk dalīties savos pārdzīvojumos.
Brīžos, kad jaunais cilvēks ir neomā, ir veltīgi un pat kaitīgi mēģināt piespiest runāt. Kaut arī ļoti gribētos izjautāt, tā ir kļūda, kas pasliktina stāvokli. Pēc 20 vai 30 patīkami pavadītām minūtēm, kad no vecāku puses nav jūtama nekāda uzbāzība vai uzstājība, barjera pamazām izzūd un ir iespēja dalīties domā un izjūtās. Visefektīvāk to var panākt aizejot kaut kur kopīgi papusdienot. Ar nodomu var izvēlētie tādu restorānu, kur visgausāk apkalpo, lai rastos iespējas runāt, tādējādi iegūstot laiku. Vecāki var censties ēst gausi, pasūtīt saldo, ko iespējams parasti nedara, lēni malkot kafiju...
Tā visa mērķis ir pēc iespējas ilgāk būt kopā ar bērnu un panākt, lai viņš nejustu spiedienu un justos brīvi kopā ar kādu no vecākiem. Šim mērķim labi noder arī stāvēšana garā rindā, makšķerēšana, medības, pārgājiens, kāds garāks brauciens, ceļojums, dažādas spēles, teātra vai koncerta apmeklējums. Kad pusaudzis ir kopā ar kādu no vecākiem un nejūt spiedienu, barjeras pakāpeniski izzūd un viņš pats vairs nevar nociesties visu neizstāstījis, kas uz sirds sakrājies – vispirms par kaut ko nenozīmīgu (tādējādi „izzondējot situāciju”), bet pēc tam pievēršas arvien svarīgākiem tematiem.