Pusaudžu periods veido pāreju no bērnības uz jauniešu periodu. Šajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes, kā arī atklājas visos iepriekšējos periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā sociālajā sfērā. Galvenā jaunveidojuma atklāšana ilgst sievietēm no 13-19 gadu vecumam, vīriešiem- no 14 līdz 22 gadiem. Jo lielākas kļūdas ir bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības posmos, jo tās stiprāk izpaužas pusaudžu periodā, jo „grūtāks” pusaudzis ir šajā periodā. Pusaudzim piemīt negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās. Pusaudžu perioda beigās cilvēkam būtu jāatrod sava patiesā identitāte un sociālā loma. Ja pusaudžu periodā cilvēks vēl neatrod savu patieso identitāti, viņam ir „lomu sajaukums”, viņš turpina to meklēt pieaugušo periodā, ja nē- var izpausties neirozes pazīmes, depresija vai agresivitāte, infantilisms vai frustrācija.
Pusaudzis var uzvesties te kā mazulis, te kā pieaudzis, var būt gan priecīgs, gan bēdīgs, gan loģisks, gan neloģisks, turklāt viss var mainīties vienas dienas vai pat stundas laikā. Jums jāprot elastīgi mainīt saskarsmes līmeni ar pusaudzi. Vecākiem ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt emocionālu pašsavaldību. Pārmērīga emocionāla reakcija var dažādi kaitēt jūsu attiecībām ar pusaudzi:
• Pārmērīgas un nevaldāmas dusmas neļaus pusaudzim griezties pie jums brīžos, kad viņu emocijas būs izsīkušas,
• Ja jūsu emocionālā reakcija ir pārspīlēta, jūs varat zaudēt cieņu pusaudža acīs- tā ir dabiska attieksme pret cilvēku, kas zaudē pašsavaldīšanos,
• Zaudējot aukstasinību, jūs varat sekmēt vienaudžu ietekmi uz jūsu pusaudzi.
Nebeidz pārsteigt tas, cik daudz cilvēku sūdzas par savu bērnu slikto raksturu, un tajā pašā laikā viņiem nav ne jausmas, ko iesākt, kad viņu bērni ļauj vaļu dusmām, kaprīzēm un kašķīgumam.
Mūs parasti pārsteidz un sāpina tas, ko mūsu bērni, spītīgi sakrustojuši rokas uz krūtīm, mums pasaka dusmās – tādi vārdi kā: ”Es tevi ienīstu!” vai: ”Es tevi negribu!” un: ”Es tevi vairs nemīlu!” Bērni saka šādas lietas, kad ir dusmīgi, un viņu vecāki parasti neprot atbildēt uz to citādi kā vien ar skarbiem vārdiem, lāstiem vai pļaukām. Vairums vecāku šādos gadījumos taisnojas, ka viņiem jāsoda bērni par slikto uzvedību.
Īstenībā bērna lamāšana un sišana nav nekas cits kā vecāku pārsteidzīga, ātrsirdīga reakcija, kas ietērpta ”disciplinēšanas” maskā. Ir vairākas lietas, kas vecākiem jāņem vērā, lai pareizi atrisinātu šādu situāciju un remdētu bērna dusmas:
Kad mēs vērojam Muhameda piemēru, redzam, ka viņš ne reizes nesita savu sievu vai kalpotāju. Šeit netiek apspriests vienīgi jautājums ”sist vai nesist”. Tas, ko gribas pasacīt, ir tas, ka sišana parasti drīzāk problēmu saasina nekā atrisina.
Daudzi vecāki ir neziņā, ko viņiem vajadzētu iesākt vispirms, kad viņu bērns kļūst dusmīgs, - vairāk koncentrēties uz dusmu cēloni vai pašām dusmām? Manuprāt, labāk ir censties novērst to, kas dusmas izraisījis, nekā mēģināt mazināt pašas dusmas, jo problēmas risinājums allaž slēpjas šo problēmu izraisījušo apstākļu likvidēšanā.
Ja mums, pieaugušajiem, neizdodas saglabāt pašsavaldību, kad esam dusmīgi, kā gan tad mēs varam gaidīt, ka tas izdosies mūsu bērniem? Ir ļoti svarīgi bērniem iemācīt, kā saglabāt mieru un nosvērtību un saprātīgā veidā tikt galā ar problēmām. Ja mēs izturamies nevērīgi pret šo uzdevumu, mums nebūs citas izejas kā vien mierināt bērnu, kad viņš sadusmojas, un censties tikt galā ar dusmu cēloni.
Sens arābu sakāmvārds saka: ”Tu nevari iedot to, kā tev nav.” Tā ir taisnība. Ja vecākiem ir slikts raksturs un viņi nespēj sevi kontrolēt, kad sadusmojas, viņi nevar vainot savu bērnu par to, ka viņš rīkojas tāpat. Vecāki ir paraugi savam bērnam, un bērns rīkojas tāpat, kā viņš redz rīkojamies savus vecākus.
Kādēļ gan mēs nevarētu izrunāties ar bērniem, kad viņi kļuvuši dusmīgi? Vai tas nav labāk kā kliegt uz bērnu, kas taču tikai satrauc viņu vēl vairāk? Nevar būt nekādu iebildumu pret mierīga sarunas toņa izmantošanu, lai risinātu jautājumus ar mūsu bērniem. Korānā lasām, ka Visu Pasauļu Kungs izmanto šādu intonāciju, sarunājoties ar Viņa eņģeļiem un praviešiem. Mēs redzam, ka Pravietis Zālamans šādu intonāciju izmanto, pat sarunājoties ar putnu. Vai vēl jo atbilstošāk nav šādi sarunāties ar mūsu bērniem, kas taču ir mūsu pašu miesa un asinis?
Ir daudz vecāku, kas savus bērnus uzrunā pazemojošā, vīzdegunīgā tonī tikai tāpēc, ka viņu bērni ir mazi un viņu jaunie prāti vēl nav nobrieduši. Šie vecāki domā, ka laiks parādīt cieņu vēl nav pienācis. Tā ir milzīga kļūda, kas turklāt vēl diemžēl ir plaši izplatīta. Ja pavērojam Muhameda rīcību, tad redzam, ka viņš pret bērniem izturējās ar dziļu cieņu.
Mums jāmācās būt pacietīgiem, kad audzinām savus bērnus. Bērns jau no dabas ir dedzīgs, jūtīgs un ar neierobežotu fantāziju. Ir pilnīgi nepareizi gaidīt, lai viņš uzvedas kā pieaugušais, kamēr viņam vēl jāiemācās nošķirt derīgo no kaitīgā. Tas izskaidro iemeslu, kādēļ Pravietis Muhameds nokāpa no kanceles, lai parunātu ar saviem mazdēliem Hasanu un Huseinu, lai gan daudzi ievērojami līdzgaitnieki stāvēja viņam tuvāk.
Ir izdarīta nopietna kļūda, ja mūsu bērni jūtas savu vecāku nemīlēti. Tā tas nedrīkst būt pat tad, kad bērni tiek sodīti; sajūta, ka viņus mīl, nekad nedrīkst pazust no mūsu bērnu sirdīm arī tad, ja liekam viņiem dzert rūgtas zāles. Tas ir īpaši būtiski arī tādēļ, ka mūsu bērniem pieder liela vara pār mūsu pašu sirdīm, un par spīti viņu nenobriedušajam vecumam bērni var mūs ievērojami ietekmēt.
Mums jāpieradina savus bērnus stāstīt mums par to, ko viņi jūt, un tā vietā, lai dusmu brīžos kliegtu un raudātu, izteikt savas izjūtas normālā veidā. Kad uzzinām dusmu iemeslu, mums jārunā ar bērniem atbilstoši viņu izpratnes līmenim un jāizskaidro jautājums tādā veidā, lai tas būtu viņiem saprotami. Mēs nevaram izturēties pret viņiem tā, it kā viņi būtu pieauguši tāpat kā mēs, mums jāpieskaņojas bērnu izpratnes līmenim, un nav nekādas nozīmes tam, cik nebūtiskas viņu problēmas varētu šķist mums. Bērnam ir jājūt, ka viņš dzīvo kontrolētas brīvības apstākļos, nevis pastāvīgas kontroles un virskundzības atmosfērā, kas viņam liek apspiest savas jūtas un identitāti.
Kāds pētījums apliecināja, ka 70% bērnu Līča reģiona valstīs cieš no tāda vai cita veida psiholoģiskiem traucējumiem. Mēs atrodamies starp divām pretējām galējībām: pārmērīgu kontroli un disciplīnu no vienas puses un pilnīgu vaļību un paviršību no otras. Mums ir vajadzīgs līdzsvars.
Mums ir jāmāca saviem bērniem kontrolēt savas dusmas. Mēs varam viņiem ieteikt, piemēram, iet mazgāties, vai apsēsties, ja viņi stāv kājās, vai cieši satvert rokās grāmatu vai kādu citu priekšmetu. Ja bērns tā izdara un viņa dusmas aprimst, viņu vajadzētu slavēt un atalgot par to, ka viņš pakļāvis savas dusmas un pārvarējis tās. Neaizturiet labus vārdus un uzslavas, kad bērnam izdodas saglabāt mieru, ļaujiet viņam no saviem vārdiem un žestiem noprast, ka jūs novērtējat viņa sasniegumu. Sniedziet viņam kaut nelielu atzinības zīmi, kaut tā būtu tikai pildspalva no jūsu kabatas.
Atļaujiet bērnam kādreiz uzspēlēt ar tevi lomu spēli – esiet jūs tas, kurš ir dusmīgs, un ļaujiet savam bērnam censties sevi nomierināt. Ļaujiet viņam izmēģināt ikvienu līdzekli, ko bērns uzskata par piemērotu. Daudz labāk ir, ja bērns saka: ”Es esmu dusmīgs tāpēc un tāpēc,” nevis spiedz un kliedz.
Valdonīga pieeja ne vienmēr ir pareiza. Mums vajag izvairīties no tādām frāzēm kā: ”Aizveries!”, ”Lai es tevi vairs neredzētu”, ”Ja es tevi dabūšu rokā, tad gan tu dabūsi trūkties!” un ”Es aizliedzu tev runāt ar mani šajā nekaunīgajā tonī!” Dažkārt mēs varam drīzāk sacīt: ”Dārgais, es esmu tavs tēvs (vai māte), un es tevi mīlu. Es jūtu, kad tu esi dusmīgs, un tas mani sāpina, tāpēc, lūdzu, nedari tā.” Ir svarīgi, lai bērns spētu iejusties mūsu izjūtās. Mūsu bērns, kurš šodien ir bērns, jau rīt būs pieaugušais, un, ja mēs neattīstām viņā šādu prasmi, tad vēlāk mums var nākties to nožēlot.