Kad bērns kļūst par pusaudzi, disciplīnā un audzināšanā pakāpeniski jāpāriet no vecāku kontroles uz uzticēšanos, un šai uzticībai jānosaka privilēģijas un brīvības. Tad, kad bērns ir mazs un nespēj lemt par savu rīcību, vecāki gandrīz pilnībā uzņemas atbildību par bērna uzvedību, lai gan šo atbildību vajadzētu uzņemties pašam bērnam jau no zīdaiņa vecuma, no laika, kad sāk iet kājām, kad pastāvīgi sāk veikt zināmas darbības (kaut arī nenozīmīgas). Bērnam augot, parādās tieksme pēc neatkarības, viņš arvien vairāk grib pats kontrolēt un izlemt savu uzvešanos. Vecākiem jāgādā, lai šī pāreja noritētu pēc iespējas gludāk un bez traumām.
Pusaudzis vienlaikus tiecas atbrīvoties no vecāku aizgādnības un kontroles, bet vienlaikus to neapzināti gaida. Tā viņam rada drošības izjūtu. Katra māte vislabāk zina, ko var gaidīt no bērna. Ir ļoti atbildīgi jaunieši, kuri neatļaujas neko tādu, lai zaudētu vecāku uzticību. Pusaudža vecumā pasaule tiek izzināta ar mēģinājumu metodi. Viņi daudz ko pamēģina. Ir ļoti saprotami, ka bērni vēlas atdalīties no vecākiem, kļūt patstāvīgi. Tāds brīdis pienāk katram, taču kontrole ir vajadzīga.
Saikne ar vecākiem dod drošības izjūtu. Ja jaunietim ir bijusi mierīga bērnība, saprotoši vecāki, viņš daudz drošāk uztver visus izaicinājumus, jo ir stipra aizmugure – ģimene. Jaunietis zina: ja kaut kas neizdosies, vecāki palīdzēs. Ja šīs aizmugures nav, viņš apjūk, nobīstas, nezina, ko darīt. Tieši šādā stāvoklī pusaudži sāk lietot narkotikas vai iesaistās antisociālā darbībā.
Būtiski ir intuitīvi just, cik lielu brīvību pusaudzim ļaut. Ja noteikumi vai vienošanās vairāk kārt pārkāpta, vajadzīga lielāka kontrole. Aizliegt un izrādīt varu ir visvieglāk. Katram aizliegumam jābūt izskaidrotam, kāpēc kaut kas netiek ļauts. Vardarbība un pārāk liels autoritārisms no vecāku puses ir bezspēcības izpausme, kas traucē saskarsmi un uzceļ barjeras starp bērnu un vecākiem.
Vispirms ir jāsaprot, ka tieksme pēc neatkarības ir normāla parādība. Vai jums tas patīk vai ne, bet reiz taču bērns kļūst pilnīgi neatkarīgs no jums. Jūsu uzdevums ir kontrolēt neatkarības iegūšanas tempu, saskaņojot to ar jaunā cilvēka briedumu. Vislabākais kritērijs šajā jomā ir pakāpe, kādā jūs varat uzticēties savam bērnam, un viņa spēja kontrolēt savu izturēšanos.
Pusaudzis droši vien pārbaudīs, cik tālu sniedzas jūsu kontrole un mīlestība pret viņu. Vecāku ziņā ir nospraust šīs robežas. Kādām tām jābūt – taisnīgām, plašām un saprātīgām? Vai jums jābūt ļoti stingram? Svarīgi atcerēties, ka normāls pusaudzis pārbaudīs – un dažreiz pat pārkāps – jūsu nospraustās robežas, lai kādas tās būtu. Ja noteikumi būs pārāk stingri, pusaudzis tos vienmēr pārbaudīs un parasti pārkāps. Ja tie būs iecietīgi, viņš atkal atradīs iespēju neievērot vai pārkāpt tos. Tā kā pusaudža dabā ir neievērot vai pārkāpt noteikumus, lai cik demokrātiski tie būtu, veselais saprāts saka, ka sākotnēji tiem jābūt stingriem un ierobežojošiem.
Kad bērns augot pierāda, ka viņš uzvedas pienācīgi un viņam var uzticēties, jūs varat pakāpeniski dot arvien lielākas privilēģijas un samazināt vecāku kontroli. Citiem vārdiem sakot, bērna privilēģijām jābūt atkarīgām no tā, cik viņam var uzticēties. Ja viņš pierāda, ka prot pienācīgi uzvesties, jūs dodat lielākas privilēģijas. Bet, lai to darītu, jums jāsāk no ierobežojošām pozīcijām.
Šādai pieejai ir daudz priekšrocību. Pirmkārt, ir saprātīgi ieņemt tādu pozīciju, lai varētu dot vairāk, nevis mazāk privilēģiju. Jūsu attiecības ar pusaudzi būs labākas, ja varēsiet būt pozitīvs; būt negatīvam nav labi. Ja esat stingrs prasībās, jūsu bērnam ieejot pusaudža vecumā, it īpaši viņa sociālajā dzīvē, jūs varat atļauties būt pozitīvs un piešķirt privilēģijas.
Būtiski ir izvirzīt tādus noteikumus, kas ļauj būt pēc iespējas pozitīvākam. Ja lielu brīvību piešķir jau pašā sākumā, tālāk vairs nav kur iet, nav ar ko atalgot pusaudzi par viņa arvien atbildīgo rīcību. Un – kas ir vissliktākais – jums nav iespējas mācīt viņu būt uzticības cienīgam un novērtēt atbildības sajūtu.
Virzoties no ierobežojumiem un brīvību, mērķis ir panākt, lai līdz 18 gadiem pusaudzis kļūtu par uzticības cienīgu, neatkarīgu un ar atbildības sajūtu apveltītu pieaugušu cilvēku. Tas nav viegli, jo ir nepieciešama pārliecība un apņēmība, lai panāktu, ka pusaudža brīvība ir stingri atkarīga no viņa spējas kontrolēt savu uzvedību. Ir vajadzīga izturība, lai pretotos ne vien sava pusaudža, bet arī citu pusaudžu, citu vecāku un pat sabiedrības spiedienam piešķirt viņam nepelnītas privilēģijas.
Izšķiroša nozīme ir tam, ka pusaudži kaut kādā savas apziņas līmenī sāk saprast, ka viņiem ir vajadzīga vecāku vadība un kontrole. Patiesībā viņi to grib. Daudzi pusaudži ir pateicīgi un apliecina savu mīlestību vecākiem, kas ar savu vadību un kontroli ir rūpējušies un gādājuši par viņiem.
Lai pusaudzim izveidotos normāla sirdsapziņa un viņš iemācītos atbildīgi rīkoties kā pieaudzis cilvēks, viņam jāizjūt savas uzvedības sekas – pozitīvas sekas pēc pienācīgas, saprātīgas rīcības un negatīvas – pēc nepieļaujamas, bezatbildīgas rīcības. Šīm sekām ir jābūt konsekventām, taisnīgām un jāpamatojas uz bērna uzvedību, nevis vecāku sajūtām attiecīgajā brīdī.
Ikviens noteikums vai lēmums jāpamato, pusaudzim ir tiesības zināt, kāpēc viņam kaut ko aizliedz. Turklāt iemeslam jābūt praktiskam, nevis vienkārši moralizējošam. Agrajos pusaudža gados bērni sāk pārbaudīt vecāku noteikumus un vērtības, turklāt daudz labāk saprot praktiska, nevis moralizējoša rakstura noteikumus.
Viens no iemesliem, kāpēc tik daudzi pusaudži vēršas pret garīgām vērtībām, ir tas, ka noteikumu vai aizliegumu iemesli ir pārāk moralizējoši. Šajā dumpīgajā, izaicinošajā un, iespējams, arī naidīguma pilnajā posmā vecākiem saprātīgi un praktiski jāpamato savi lēmumi. Nav jau tā, ka katrs iemesls jāiztirzā kā doktora disertācija, jo nav ieteicams strīdēties ar pusaudzi par viena vai otra iemesla piemērotību vai pamatotību. Pilnīgi pietiek ar saprātīgu atbildi. Strīdi parasti izraisa nesaskaņas un dusmas.
Ir vēl viens stratēģisks princips, kuram ir nenovērtējama nozīme, saskaroties ar pusaudža centieniem iegūt neatkarību vai lielāku brīvību. Vecāku attieksme pret bērna veidošanos par neatkarīgu cilvēku, kas spēj atbildēt par savu rīcību, lielā mērā ietekmē pusaudža reakciju uz kontroli un vecāku autoritātes izpausmēm.
Visveselīgākā pieeja ir strādāt roku rokā ar pusaudzi, lai viņš kļūtu par neatkarīgu cilvēku. Lai ieaudzinātu pusaudzī pārliecību, ka jūs kopīgi strādājat viņa nākamās neatkarības labā, ir jārunā par jaunieša nodomiem, par perspektīvām pēc skolas beigšanas – kādu amatu izraudzīties; vai iestāties augstskolā, informēt par augstskolu profilu. Kopīgi aplūkojot turpmāko mācību iespējas, pusaudzī viegli veidojas šī sadarbības sajūta. To pašu var panākt, izraugoties jaunu sporta vai brīvā laika pavadīšanas veidu.
Nereti rodas jautājums, cik lielus ierobežojumus noteikt pusaudzim par sliktu uzvedību. Pusaudžiem tāpat kā visiem bērniem, ir precīza taisnīguma izjūta. Viņi saprot, kad vecāki ir pieļāvīgi un kad rīkojas pārāk bargi un nepamatoti. Par pārkāpumu jāsaņem atbilstošs sods – ne lielāks, ne mazāks par nodarījumu. Daudz vieglāk disciplinēt un kontrolēt pusaudzi, kurš ir pārliecināts par savu vecāku mīlestību.
Ļoti svarīgi, lai vecāki taktiski un laipni izturētos pret sava bērna vienaudžiem. Attieksmei jābūt sirsnīgai neatkarīgi no tā, ko viņi domā par pusaudža draugiem. Vecāku naidīga attieksme pret bērna vienaudžiem rada daudz nevajadzīgu problēmu. Jāatceras, ka vecāki ir autoritāte. Pusaudži parasti žēlo savus vienaudžus un nostājas viņu pusē jebkurā situācijā, ja vecāki pret viņiem slikti izturas.
Jācenšas izturēties pieklājīgi pret ikvienu cilvēku. Pirmkārt, pusaudzis to novērtēs un brīvi uzaicinās mājās draugus. Otrkārt, dažiem pusaudžiem bieži rodas problēmas saskarsmē ar saviem vecākiem. Nereti viņi meklē citu pieaugušo atbalstu. Tā ir lieliska sajūta, ja jūs varat būt draugs sava bērna draugiem. Tas ne vien palīdz viņiem, bet arī nostiprina saites ar paša pusaudzi.
Treškārt, ja jūs laipni izturaties pret nepatīkamiem sava bērna vienaudžiem, jūs viņu netieši nemudināt uz ciešāku draudzību ar tiem. Parasti šādos gadījumos pusaudzis lūgs jums izteikt savas domas par viņa vienaudžiem un ieklausīsies tajās. Bet, ja jūs izturēsieties naidīgi pret viņa draugiem, viņš izvairīsies apspriesties ar jums par šo jautājumu, un jūsu ietekme uz bērnu mazināsies.
Ja esat kļuvis par vecāku, tad apbruņojieties ar pacietību un kultivējiet sevī mīlestību. Lai izdodas!