Visu laiku un tautu gudrie ir gluži vai vienbalsīgi skandinājuši, ka cilvēka personības pilnveidošanās ir vispārējas glābšanas ceļš. Tomēr viņos gandrīz neviens neklausās un, ja arī klausās, tik un tā nedzird. Arī mūsdienās kārtējā gadsimta sākumā nekas cits neatliek kā apkopot sasniegto, un tas nebūt nepriecē. Atomkatastrofas un ekoloģiskās katastrofas draudu šausminošā realitāte, par nekontrolējamu kļūt draudošā AIDS epidēmija – tādi nu ir “saprātīgā cilvēka” izglītības un kultūras caurvītās darbības augļi. Un alternatīva – vai nu tā arī palikt par tumšu, no garīguma tālu, naida plosītu pūli un, tā sevi pazudinājušiem, nogrimt nebūtībā, vai arī, ar gandrīz vai neiespējamu darbu un pūliņiem paceļoties pāri sev pašiem, pārtapt attīstītu, brīvu personību sadraudzībā, tā nodrošinot sev daudzus gadsimtus ilgu uzplaukumu.
Mūsdienu dzīve ir hroniska stresa piepildīta. Mēs visi vārāmies vienā katlā, un mēdz teikt, ka verdošā katlā aukstu vietu nemēdz būt. Tas nozīmē, ka ikviens no mums izjūt visas grūtības, kas saistītas ar dzīvi strauji mainīgā valstī.
Es jau minēju, ka mūsu laikmeta fundamentāla īpatnība ir augsta nenoteiktības pakāpe, proti, informācijas deficīts savas nākotnes prognozēšanā. Šai nenoteiktībai nav konkrētas zīmes – to nevar raksturot nedz ar mīnusu, nedz ar plusu. Tomēr nenoteiktība ir tikai vajadzīgās informācijas neesamība un no paša cilvēka ir atkarīgs, ar ko viņš šo tukšumu aizpildīs. Varbūt tieši tādēļ mūsdienās tik lielu popularitāti ir ieguvuši “vēderrunātāji”, kas ar saviem pareģojumiem aizpilda nenoteiktību, un cilvēks neapzināti mobilizē spēkus šīs prognozes realizēšanai. Cilvēks, ko nomāc “pesimistiska atgremošana” un drūmas domas par nākotni, protams, to piepilda ar draudu gaidām, katastrofas priekšnojautām u. tml. Šāds cilvēks vārda vistiešākajā nozīmē dzīvo nāvessoda gaidās, un bendes loma tajā ir ierādīta pašai dzīvei.
Savukārt cits nenoteiktībā saskata tikai gaišo, optimistisko, visu savu vēlmju piepildījumu un dzīvo prieka ilūzijā. Un gan viena, gan otra cilvēka prognozes ir pareizas tikai daļēji – gan viens, gan otrs runā patiesību, bet ne jau visu patiesību par dzīvi. Jo dzīvē vienlaikus tiek pārstāvēts gan baltais, gan melnais, gan labais, gan ļaunais, tāpēc “varbūt labāk pārdzīvosim nepatikšanas tad, kad tās pienāks”, kā mēdz teikt M. Žvaņeckis. Un šī doma nav jauna – jau izsenis tā atspoguļota rakstos. Piemēram, Jēzus reiz, iedams pa dzīves ceļu, piepeši ieraudzījis dažus cilvēkus, kas drūmi sēdējuši ceļmalā. Viņš vaicājis: “Par ko tā bēdājat, labie ļaudis?” Tie atbildējuši: “Tādi mēs esam kļuvuši bailēs no elles.” – “Skaidrs,” nodomājis Jēzus un gājis tālāk. Līdz atkal ieraudzījis nu jau pretējā ceļa pusē sēžam bariņu bēdu nomāktu ļaužu. Un vaicājis: “Par ko skumstat, labie ļaudis?” Un tie atbildējuši: “Tādi mēs esam kļuvuši ilgās pēc paradīzes.” – “Skaidrs,” nodomāja Jēzus. Viņš gāja, līdz panāca vēl trešo ļaužu grupu, kuri soļoja pa ceļu. Bija skaidri redzams, ka šie ļaudis ir daudz pārdzīvojuši, tomēr viņu acis staroja priekā. Jēzus vaicāja: “Kas jūs par tādiem ir padarījis?” Un tie atbildēja: “Patiesības Gars. Mēs ieraudzījām Realitāti, tādēļ kļuvām apskaidroti.” Tad Jēzus teica: “Raug, tie ir ļaudis, kas iet un sasniedz. Tieši viņi būs tie, kas Tiesas dienā stāvēs Dieva Vaiga priekšā.”
Tas, ka mēs jau vairākus gadus dzīvojam nenoteiktībā, ievērojami vairo valsts iedzīvotāju neiropsihisko spriedzi. Viss minētais arī veicina tā dēvēto robežtraucējumu1 un psihisko saslimšanu jeb “laikmeta slimību” veidošanos, turklāt veicina arī atkarību no alkohola un narkotikām.
Protams, gribētos būt optimistiskam reālistam un ticēt, ka cilvēku saprāts atradīs izeju no maldu bezizejas. Ir radusies vajadzība nopietni aizdomāties par veselas personības veidošanās un attīstības problēmām, un ikvienam, kas vien spēj sniegt savu ieguldījumu un iemūrēt kopējā celtnē saviem spēkiem atbilstošu ķieģeli, ir jāmēģina to darīt.
1 Termins robežtraucējumi ietver patoloģiskas reakcijas uz stresu, neirozes, patoloģiskus personības traucējumus, psihopātiju – visi šie traucējumi ir robežstāvokļi starp normu un psihozi.