Analītiskās mākslas terapijas procesā speciālists ir kā palīgs un vidutājs klienta mijiedarbībā ar dažādiem viņa iekšējās pasaules saturiem, kas izpaužas mākslinieciski simboliskā ekspresijā. Jau agrīnajā analītiskās mākslas terapijas attīstības stadijā tika atzīta speciālista nozīmība efektīva un nekaitīga klienta „dialoga” šķetināšanā, kad viņš strādā ar zemapziņu. Mākslas terapijas darbā ir būtiskas sekojošas speciālista funkcijas:
o Radīt augstas pacietības un drošības atmosfēru, lai klients spētu brīvi paust savas iekšējās pasaules saturu gan mākslinieciskajā darbībā, gan arī citās ekspresīvas uzvedības formās;
o Organizēt klienta darbību caur noteiktu viņa uzvedības noteikumu sistēmu, fokusēt viņa uzmanību uz tēlotājmākslas darbu, regulēt klienta izmantojamo materiālu kvantitāti un kvalitāti, apmācīt viņu noteiktām darba iemaņām;
o Izveidot ar klientu emocionālu rezonansi, kas nepieciešama, lai nodrošinātu savstarpēju jūtu, tēlu un ideju apmaiņu, jeb citiem vārdiem sakot, izmantot verbālus un neverbālus līdzekļus, ieskaitot mākslinieciskos materiālus un gatavo produkciju;
o Mākslas terapeitam jāizmanto visdažādākie palīglīdzekļi, kas palīdzētu sniegt klientam emocionālu atbalstu, atvieglotu savu jūtu un priekšstatu izpaušanu, un jāpalīdz apzināties tēlotājmākslas produkta saturu, un tā saistību ar viņa personību, vajadzībām, problēmām un iekšējo potenciālu.
Psihoterapeitiskām attiecībām mākslas terapijā ir sava dinamika un īpatnības, kas saistītas ar klienta tēlotājmākslas darbību. Ņemot to vērā, var runāt par šo attiecību stadiju raksturu, kurš cieši saistīts ar mākslinieciskās ekspresijas procesa stadiju raksturu, bet tai pat laikā atgādina to dinamiku, kura raksturīga klienta un speciālista attiecībām, kas pieder pie verbālas analītiskās terapijas un citām psihoterapeitskām modalitātēm.
Psihoterapeitiskās attiecības ietekmē vairāki faktori:
o personības īpatnības un klienta un terapeita pasaules uzskati;
o viņu nostādnes un savstarpējās gaidas no kopējās sadarbības;
o abu dzimumi, vecums, kultūras pieredze;
o klienta saslimšanas raksturs un viņa problēmas specifika;
o pieredze no iepriekšējā psihoterapeitiskā darba un sadarbība ar citiem speciālistiem;
o savstarpējās attiecības klienta ģimenē;
o institucionālā dinamika, mākslas terapijas;
o nodarbību biežums un ilgums, kā arī pielietojamās tehnikas un metodes, tāpat arī sociālais, politiskais, tiesiskais un kultūras konteksts un citi faktori.
Liela nozīme ir profesionālajām iemaņām un pieredzei, kā arī personiskajām īpatnībām, kas dod lielāku gatavību, lai nodibinātu psihoterapetiskas attiecības ar klientu. Savā laikā D. Fidžeralds teica: „psihoterapeiti, kuriem piemīt pietiekoši empātijas, ieinteresētības par sava klienta likteni, ir spējīgi iedvest viņiem (klientiem) cieņu pret sevi un ticību pozitīvam rezultātam, spējīgi izveidot psihoterapeitisku aliansi, pie kā vesels un saprātīgs aizsākums, kas ieslēgts klienta personībā, var tikai nostiprināties...” pacienti jau pašā pirmsākumā zina vairāk nekā kāds cits par viņu.
Svarīgi psiholoģiski fenomeni, saistīti ar psihoterapetisko attiecību izpratnes dabu, - pārnesums un kontrpārnesums. Šie fenomeni, kā zināms, korelē ar izpausmēm analītiskā darba gaitā kā neapzinātajās, tā arī daļēji apzinātajās emocionālajās un fantāziju reakcijās klientam un analītiķim. Plašāks pārnesuma un kontrpārnesuma skaidrojums uzsver to, ka klienta un psihoterapeita attiecībās pastāv dzīvs divu personību dialogs, kurā izpaužas viņu cilvēciskās īpašības visās to daudzveidībās. Pārnesums un kontrpārnesums ir savstarpēji saistītas reakcijas, kas attīstās laikā ar noteiktu secību, ko nosaka klienta un psihoterapeita komunikatīvais mijiedarbības dziļums. Var uzskaitīt dažas pārnesuma un kontrpārnesuma īpatnības mākslas terapijas darbā:
• pārnesums izpaužas ne tikai emocionālajās reakcijās, fantāzijās, uzvedības īpatnībās un klienta izteikumos, bet arī viņa tēlotājmākslas darbībā un apzināto tēlu raksturojumā;
• kontrpārnesumu var izsaukt kā uzvedības īpatnības un klienta izteikumi, tā arī viņa tēlotājmākslas darbības stils un īpatnības un radīto tēlu raksturs.
Tādējādi materiāli un darbošanās veidi, kā arī mākslinieciskais produkts, ko izmanto klients, iegūst īpašu nozīmīgumu kā papildus faktors un instruments pārnesuma un kontrpārnesuma izpausmēs. Tie kļūst arī par specifisku klienta pārdzīvojumu projekciju objektu no vienas puses, un psihoterapeita projektīvā identifikācija ar klienta pārdzīvojumiem no otras puses. Var pieņemt, ka mākslinieciskie tēli ir spējīgi sevī uzturēt ar pārnesumu un kontrpārnesumu saistītas jūtas, pamazām tās padarot pieejamākas interpretācijai un apziņai.
Pēdējos gados, lai aprakstītu kontrpārnesuma rašanās mehānismu, mākslas terapijas literatūrā tiek izmantots jēdziens – projektīvā identifikācija. Tā, pirmkārt, attiecināma uz tām jūtām, kas atspoguļo klienta pārdzīvojumu saturu. Lai arī kā psihoterapeits censtos izprast klienta iekšējo objektīvo pasauli, paužot priekš viņa iekšējos objektus, kas saistīti ar vecāku īpašībām. (Bollas). Mākslas terapijas kontekstā projektīvajai identifikācijai parādās īpaša jēga, jo visbiežāk apzīmē pārnesumu no klienta veidotajiem tēliem.
Stājoties psihoterapeitiskās attiecībās, klients un speciālists tajās ienes ne tikai savu bērnības pieredzi, bet arī socializācijas pieredzi attiecībās ar plašu cilvēku loku. Sociālās teorijas izmantošana ļauj labāk saprast, kādā veidā sociālā pieredze ietekmē klienta un mākslas terapeita attiecību dinamiku radošajā procesā.
Psihoterapeitiskās attiecības nav iespējams izskatīt atrauti no tām ētisko sistēmu normām un nostādnēm, kuras regulē šīs attiecības, tas ir viens no psihoterapeitiskās telpas apzinātajiem zemapziņas faktoriem. Mūsdienās, tajās valstīs, kurās mākslas terapija ir atzīta kā atsevišķa disciplīna, mākslas terapeiti orientējas uz speciāliem ētikas normu un principu kodeksiem savā profesionālajā darbībā.
Latvijā mākslas terapija (arts therapies) ir jauns patstāvīgs veselības aprūpes virziens, kurā klientu vai pacientu daudzveidīgo veselības un sociālo problēmu risināšanai un pārvarēšanai individuāli vai grupā izmanto mākslu (četrās specializācijās - vizuāli plastiskās mākslas, mūzikas, dejas un kustību, drāmas) terapeitiskās vides un terapeitisko attiecību kontekstā. Pielieto verbālas un neverbālas darba formas.